Kurā muzejā vai iekāpt upē, nesaslapinot kājas? Tas ir Daugavas muzejs Doles salā, kur  var uzzināt par mūsu teritorijas pirmajiem iedzīvotājiem – ziemeļbriežu medniekiem, par  kravas liellaivām jeb strūgām, par Doles nēģiem, kurus siltus savulaik nogādāja Centrāltirgū, par kaļķu cepli un elektrostaciju būvniecību. Pērles meklējam gan šajā muzejā, gan arī lūkojam Doles salas apkaimē atrastos arheoloģiskos eksponātus, kas glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā.

“Sākums meklējams pirms pāris gadu tūkstošiem , kad Doles salas apkaimē ieradās pirmie klejojošie ziemeļbriežu mednieku, no tā brīža Daugava bija apdzīvotības šūpulis tagadēja Latvijas teritorijā,” skaidro Daugavas muzeja direktors Zigmārs Gailis.

Vieta, kur sākas mūsu vēsture - varbūt tas skan pārlieku skaļi un daudzu citu Latvijas novadu iedzīvotāji var iebilst pret šādu apziņojumu, bet nevar noliegt, ka Daugavas lejtece ir vislabāk izpētītais apgabals arheoloģijas vēsturē, kur pirmoreiz ir uzietas liecības par pirmajiem iedzīvotājiem Latvijas teritorijā. Mūsu sākums Daugavas upes nobeigumā - tā var pieteikt šo raidījumu Latvijas pērles.

Daugavas muzejs ir ierīkots Doles salā vēsturiskā ēkā - 19. gadsimta beigās celtajā vienā no mazākajām Latvijas pilīm, tā savulaik piederējusi skotu un baltvācu - Lēvisu of Menāru - dzimtai, bet tagad te apmeklētājus sagaida vimbas, pareizāk sakot, pirmais objekts, kas piesaistīja uzmanību, bija akvārijs. par Daugavas muzeja ekspozīciju un peldošajām iemītniecēm man stāsta muzeja direktors Zigmārs Gailis.

Arheoloģiskais materiāls, kas atrasts, būvējot Rīgas HES, arī noteicis, ka muzejs ir tieši Doles salā.

Pamatīgākais eksponāts muzejā ir akmens kaps, kura savulaik apbedīta kāda lībiešu izcelsmes sieviete.

Līdzās šai akmens gultai vitrīnā var aplūkot bronzas piekariņus, šķēpu un bultu uzgaļus, saktas, kas reiz atrastas Doles salas apkaimē un starp šiem bronzas rīkiem, ievērības cienīga ir arī slida, gatavota no liellopa kaula.

Vēl lūkojot senvēsturi un tās liecības kas še atrastas, ielūkojamies arī Latvijas Nacionālajā vēstures muzeja ekspozīcijā, jo kā saka šī muzeja arheoloģijas departamenta vadītājs Jānis Ciglis, tad te ir lielākā senlietu krātuve, šeit glabājas ap 90 % no tām atradnēm, kas ir izraktas Latvijas zemē. Tās ir aptuveni 300 tūkstoši senlietu.

Stāstot par atradumiem Daugavas lejtecē senajos lībiešu kapos, Jānis Ciglis vērš uzmanību uz lietām, kas liktas Salaspils apkaimē 11. gadsimtā kāda pusaudža kapā. Mūsdienu terminos runājot, tās ir importa mantas - skandināvu šķēpa gals no sudraba, īpatnas formas cirvis, kas nāk no Dienvidkrievijas stepēm, arī arābu dirhema gabaliņš un arī vietējās mantas.

Daugava bijusi kā frontes līnija karos vairākos gadsimtos un tieši Daugavas krastos ir būvēti lielākie cietokšņi visā Latvijas teritorijā – Daugavgrīvas un Daugavpils cietokšņi, kā arī Salaspils skanste. Muzejā aplūkojamas lietas, kas atrastas Salaspils skanstī, tās ir arī karavīru pīpītes.

Apceri par smēķēšanas paradumiem nomaina jauna ekspozīcija un nonākam pie saimnieciskās darbības, konkrētāk, pie savulaik slavenajiem Doles nēģiem, kas kādreiz atzīti par vieniem no labākajiem. Vairs nēģu zvejniecība Doles salā nenotiek, jo Rīgas HES nav izbūvēts zivju ceļš.

Vēl jāmin arī kokmateriālu pludināšana pa Daugavu, kura sevišķi lielus apgriezienus uzņēma 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, ka Rīgā bija lielākā kokosta visā Eiropā. Lai saprastu tās apmērus jāiedomājas tūkstošiem plostu, kas sākās pie Vecrīgas un noslēdzās tagadējā Doles salas muzeja teritorijā, kur vēl tagad redzami koka pāļi no tiem laikiem. Bet lecot tālāk uz priekšu vēsturē nonākam pie kaļķu cepļa maketa, kur saskaldīto Daugavas dolomītu transportēja arī uz Rīgas ostu.