Hanzas laikos Limbažos bijuši labākie maiznieki, kurpnieki, ādmiņi un miesnieki visā Vidzemē, stāstījumu par Limbažiem raidījumā Latvijas pērles sāk Limbažu muzeja galveno krājuma glabātāja Diāna Nipāne.

Tas gan bija tajos laikos, kad Limbažus sauca par Lemsalu vai Lemiseli un kurpniekiem un kalējiem te darba netrūka. Pagāja laiks un  šajā pilsētā  atvērās tipogrāfijas jeb kā toreiz teica - driķētavas, un arī  sabiedriskā dzīve te kūsāja, filca fabrikas strādnieki pēc darba gāja uz kora mēģinājumiem, bet Baumaņu Kārlis ar saviem domubiedriem Limbažu Saviesīgās biedrības namā rīkoja jautājumu un atbilžu vakarus… Izzinām arī, kādus ērmotus pantus no kanceles sludinājis mācītājs Steiks un kāpēc Limbaži savulaik ieguva Renģu galvaspilsētas nosaukumu. Latvijas pērles viesojas Limbažu muzejā, kur skatām  pilsētas vēsturi laiku gaitā.

„Mums nav vitrīnu,  bet ir mājiņu kopijas no senajiem pilsētas namiem, lai apmeklētājiem būtu tā sajūta, ka viņi teju ar roku var pieskarties un palūkoties uz pagātni,” saka Diāna Nipāne, pievedot pie  lodziņa, pa kuru paveras skats uz kurpnieka darbnīcu.

Kalējs un kurpnieks labi pelnīja, tad, kā atzīst Diāna Nipāne, bija jābūt mazliet dullam, lai tajos laikos, tas ir 19. gadsimta beigās, drukātu grāmatas. 1878. gadā  savu darbību uzsāk izdevējs Jānis Meļķīss, kura grāmatu drukātava atradās pilsētas namā pie tirgus laukuma un šeit tika iespiesti izdevumi  latviešu, krievu, vācu un igauņu valodā. 20. gadsimta. sākumā zemnieks Kārlis Paucīts arī atver savu drukātavu un pārdotavu. Un 1910. gadā  aktīvu izdevējdarbību uzsāk Pēteris Stumps, bet vēl pirms visiem šiem nosauktajiem vietējiem izdevējiem,  pirmo latviešu valodā izdoto laikrakstu “Vidzemes Latviešu Avīzes” arī drukāja Limbažos.

Renģu galvaspilsēta

"Kādreiz Limbažos tirgus laukumā iebraucis viens ģenerālis un kariete iemukusi dubļos. Netiek laukā. Sēž un ēd reņģes ceļmalā un galvas met turpat zemē. Neatradis nevienu, uz ko sakliegt par nekārtībām uz ceļa, ģenerālis uzbļāvis tuvākam cilvēkam. Tas atbildējis, ka Limbažos ceļus ar reņģu galvām bruģē, bet cilvēkiem naudiņas nav, nav arī reņģu galvu, ko zemē mest. Tad ģenerālis nopircis kasti ar reņģēm un izdalījis tās cilvēkiem. Limbažnieki kārtīgi paēduši un izcēluši ģenerāļa karieti no dubļiem," šādu notikumu stāsta Diāna Nipole.

Bet nopietnāka versija par Reņģenīcu jeb Reņģu galvaspilsētu ir tāda, ka pilsētas centrā bijis tirgus laukums, kur, protams, tirgoja zivis. Un tuvojoties pilsētai, it sevišķi vasarā, deguns bijis jāpsiež ciet.

Teiciens bijis dzīvs vēl 20. gadsimta 30. gados. Kad limbažnieki braukuši stāties augstskolā, pasniedzēji, izdzirdējuši viņu izloksni, teikuši: Tu jau no vecās Reņģenīcas!