18. gadsimtā celtajā Padures muižas klētī, valsts nozīmes arhitektūras piemineklī, ir savākti neskaitāmi priekšmeti, kas liecina par Padures vēsturi dažādos laikos. Kā šai pusē seskus un mušas ķēra, no kā gatavoja bišu dūmotājus un ko mācīja topošajiem lauksaimniekiem – par to stāsta mākslas zinātniece, Padures klēts gide Alise Volanska.

Zāļu pudelītes, matu mašīna, rūpnīcā VEF ražota spuldze - kopā 1735 priekšmeti, sākot ar monētām un pogām līdz pat rorēm un kamanām. Tādas bagātības ir rodamas Padures muižas klētī, kas atrodas, pabraucot aptuveni 10 kilometru no Kuldīgas Ventspils virzienā. Padures pagastā nav grūti atrast koši baltu ēku ar sarkanu dakstiņu jumtu. Kuldīgas novada mājas lapā internetā var lasīt, ka šī  18. gadsimtā celtā Padures muižas klēts ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis ar mansarda jumtu. Tā ir vienīgā tāda stila celtne Latvijā, kas saglabājusies. Pirmā stāva telpas piemērotas saieta nama vajadzībām, bet otrajā stāvā atrodas apcirkņi, kuros  var lūkot šīs puses vēsturi no 18. – 20. gadsimtam.

Padures novads sendienās  piederējis vairākiem vācu muižkungiem, līdz 19. gadsimta 30. gados muižu savā valdīšanā pārņēma skotu muižnieks  Džons Luīss Balfūrs. Viņa  vārds vairāk saistās ar Padures kungu māja, kura nu lēnām piedzīvo savu atjaunošanu, bet šajā reizē Latvijas pērles viesojas muižas klētī, kur kopā ar  šī nama gidi, mākslas zinātnieci Alisi Volansku ielūkosimies sadzīves un saimniecības vēsturē šai pusē.

Padure jau izsenis saistās ar keramikas ražošanu. Te pirms vairāk kā  pirms 150 gadiem darināja  ķieģeļus, māla kārniņus, drenu caurules un podiņus krāsnīm, padomju gados te darbojas Latvijas keramikas filiāle.

Bet līdzās māla traukiem  no dažādiem gadiem uzmanību piesaista kāds cits keramikas darinājums, vienā no klēts apcirkņiem iekārtota pagājušā gadsimta sākumpuses  guļamistaba un tur uz skapja gozējas māla naktspods.

Pasperot pāris soļus tālāk Alise Volanska rāda tādus kā pankūku koka nažus. Tie savulaik tika izmantoti linu apstrādē, ar tādiem no linu šķiedrām izdauzīja ārā spaļus jeb mazas baltās pārkoksnējušās šī auga daļas. Turpat arī apskatāmi divi rievaini koka ruļļi ar jauku senu vārdu – mīstīkla.

Ejam  tālāk, pa ceļam aplūkojam bitenieka piederumus, tai skaitā bišu dūmotāju, kas gatavots no vācu armijas gāzmaskas futrāļa un līdzās tam ir  kāds ļoti vienkārša izskata saimniecībā noderīgs rīks – mušu sitamais. Tie ir divi koka dēlīši, kas sastiprināti ar ādas siksniņu. Tos apziež ar kaut ko saldu un kad insekti salaižas, dēlīšus sasit kopā.