"Iepazīstot vēsturiskos audumus, mēs saprotam, ka nemaz nebijām bāli. Mēs esam koši," - tā saka Baltinavas aušanas darbnīcas vadītāja Iveta Gabrāne. Kopā ar viņu un Baltinavas novada muzeja vadītāju Antru Keišu skatām šīs puses rokdarbus un kolhoza vēsturi, apbrīnojam matu suku no cūkas sariem un skaidrojam, kāda izskatās čosnaja sega un kas ir kvarbatka.

 

Klab paminas un nītīs ieaustās auduma sloksnes pārtop lupatu grīdsegā. Baltinavas novada muzejā stellēs sēd gan aušanas darbnīcas audzēkņi, gan arī muzeja apmeklētāji tiek likti pie darba.  Bez aušanas prasmju iepazīšanas šeit  arī var aplūkot krāšņus gulta pārklājus, sadzīves priekšmetus un darba rīkus, un  fotogrāfiskas liecības par  kolhoza laikiem Baltinavā.

Baltinavas novada muzeja vadītāja Antra Keiša, skatot padomju laiku vēsturi, ar lepnumu piemin padomju saimniecību „Baltinava”. Pagājušā gadsimta 70. gados tā bija paraugsaimniecība toreizējā Balvu rajonā.  Saimniecība tika dibināta 1960. gadā un tagad  par tās pirmsākumiem  liecina fotogrāfijas.

Par senākiem laikiem liecina amata rīki, tostarp arī visai neparasta materiāla sadzīves priekšmeti, piemēram, matu ķemme no cūkas sariem un birste no zirga astes sariem.

Mūsdienu terminos  runājot, var teikt, ka tie ir atjaunojamie resursi un ilgtspējīga saimniekošana jeb vienkāršāk sakot - praktiskais latvietis vai šajā gadījumā-  praktiskais latgalietis.

 

Bet aušanas darbnīcā meistares Ivetas Gabrānes  vadībā dažāda izmēra stellēs top lupatu deķi, goda brunči, villaines un arī muzeja viesi tiek pie aušanas. Arī raidījuma autore tika iesvaidīta aušanas mākā. Tikusi  galā ar četrām kārtām Zane Lāce laiž atpakaļ darba vietā Ivetas vecāko dēlu, 15 gadīgo Eduardu, kurš ierastām kustībām veikli turpina darināt lupatu  paklāju.