„Pati māja ir viena no skaistākajām un gaumīgākajām Kurzemē. Pēc izskata tā atgādina senu pili. Visskaistākais ir centrālais korpuss ar četriem apaļīgiem tornīšiem un trim platajiem un augstajiem logiem, kas ir bagātīgi rotāti,” tā par Vecauces pili savulaik rakstīja baltvācu gleznotājs Jūliuss Dērings, kurš 1865. gadā bija uzaicināts uz Vecauci gleznot tikko uzcelto pili un arī tās saimniekus.

Lūkojam, kas tagad saglabājies no gotiskā stilā celta nama. Kopā ar pils pārvaldnieci Inesi Kaminsku raidījumā Latvijas pērles lasām senos dokumentus, kuros pieminēts, ar kādām medaļām 19. gadsimta beigās tika apbalvoti Vecaucē audzētie lopi, labākā augļu dārza raža un vietējā brūzī gatavotais mandarīnu liķieris. Vēl kārtu pa kārtai pētām tā laika dāmu un kungu tērpus.

Prasmīgie saimniekotāji Mēdemi

Dzelzceļš, lopu un fazānu fermas, dārzniecība, spirta brūzis - tas raksturo 19 gs. beigu posma rosīgo dzīvi tagadējā Auces novada Vecaucē. Tolaik neogotikas stilā celtā pilī dzīvo grāfu Mēdemu dzimta, kuri tās puses vēsturē iegājuši kā prasmīgi saimniekotāji.

Maigi rozā toņos krāsotais gotiskais nams jaunāko laiku vēsturē zināms kā Latvijas Lauksaimniecības universitātes mācību saimniecība, tāda te ir kopš 1921. gada, bet pats nams cietis gan 1905. gada muižu dedzināšanas uzplūdos, gan Otrā pasaules karā. Savulaik celts 19. gadsimta 40. gados, kad toreizējais pils īpašnieks Karls fon Mēdems tās projektu pasūta tā laika ievērojamam Berlīnes arhitektam Frīdriham Augustam Štīleram. Kopā ar pils pārvaldnieci Inesi Kaminsku dosimies apgaitā pa ēku.

Drēzdenē dzimušais Juliuss Dērings, gleznotājs un mākslas vēsturnieks, kurš 1865. gadā bija uzaicināts uz Vecauci gleznot tikko uzcelto pili un arī tās saimniekus, ilgus gadus strādājis Jelgavā, toreizējā Mītavā par zīmēšanas skolotāju un savus novērojumus par mākslu, arhitektūru un dzīvi Kurzemē publicē atmiņu krājumā „Ko es nekad negribētu aizmirst jeb atmiņas no manas dzīves”.

Neauglīgākā zeme apbūvei

Kā daudzas pilis un muižas, arī Vecauces muiža pārcieta 1905. gada dedzināšanas vilni. Šajā gadā muižas kalpi bijuši sarīkojuši streiku, prasot algu pielikumu, Fridrihs fon Mēdems apsolījis katram pie algas pielikt vēl pusmucu siļķu un streiks beidzies. Taču muižu nav izdevies nosargāt, vasarā pēc laukstrādnieku mītiņa Penkulē, dalībnieki ieradušies Vecaucē un aizdedzinājuši muižas ēkas. Paši grāfi tolaik neatrodas namā, un liesmas pārņēma visu nama interjeru, bibliotēku un gleznu kolekciju. Nedaudz vienkāršākā izskatā, bet tajā pašā gotiskajā stilā 1907. gadā pils tiek atjaunota.

Pilī aplūkojama 15. gadsimta karte, kurā redzams vāciski rakstīts nosaukums Owcze. Savulaik te saimniekojuši vairāki vācbaltu grāfi un baroni – Brinkeni, Firksi, Grothusi, Fitinghofi, līdz senā Vecauces pils 1768. gadā nonāk Mēdemu īpašumā un te līdz 20. gadsimta agrārai reformai valda piecas Mēdemu paaudzes. 

1873. gadā Aucē gar Sniķerkalna kapiem uzbūvēja dzelzceļu un Mēdems sāka savas purvainākās, neauglīgākās zemes pārdot apbūves gabaliem. Un apbūves rezultātā tur izaug Auces pilsēta.

Mēdems piedalījies 19. gadsimta lauksaimniecības izstādēs, 1895. gadā Vecaucē audzētie āboli un bumbieri Dārzkopju biedrības izstādē Rīgā apbalvoti ar Lielo sudraba medaļu. Un tie nav vienīgie sasniegumi un apbalvojumi saimnieciskajā laukā. Jteic, ka bez kārtīgiem darbiniekiem šādu rezultātu nebūtu un kā var lasīt informatīvajos stendos, tad te minami latviešu tautības strādnieki: muižas dārza saimniecību tolaik ir pārraudzījis dārznieks Jānis Sproģis, savukārt par atbildīgo spirta deģi Vecauces spirta ražotnē ir strādājis kāds cits latvietis, uzvārdā Ābols.

Pats grāfs Mēdems ir bijis visai dāsns dažādu sabiedrisku un citu saimniecisku šodienas valodā runājot - projektu atbalstītājs - viņš devis naudu biedrības nama celtniecībai, baznīcas ēkas paplašināšanai, ceļu bruģēšanai uz Lielauci. Kā stāsta pils pārvaldniece Inese Kaminska, tieši rosīgā saimnieciskā darbība Mēdemu laikos bija par iemeslu, lai šeit vēlāk ierīkotu vietu lauksaimniecības studijām.

Mēģinot iedzīvināt Mēdemu laika gaisotni pilī, vienā no pils telpām var acis priecēt ap 19. gadsimta 80. gadu tērpiem. Pateicoties mākslas zinātnieces Inas Līnes izpētei un šūšanas meistares Santas Kirmužas-Svilānes darinājumam, te aplūkojami precīzi tā laika lauku muižnieku – dāmas un kunga – apģērbi.