Baronu Hānu dzimtai savulaik piederēja vairāki īpašumi Kurzemē un Zemgalē, un šoreiz iepazīsim viņu muižu Lielplatonē. Uzzināsim leģendas par liepām stādīto mīlestības aleju, par ozoliem, kuros vēl šobaltdien var redzēt tur ieaugušus darbarīkus, un kā vēsta leģenda, zem tiek apglabāti muižas cēlāji. Uzzināsim, kurš kučieris par cītīgu kalpošanu baronam sev māju uzcēlis un izstaigāsim seno vešūzi. Teju 200 gadus seno muižas vēsturi atklāj Lielplatones muižas gide Janīna Ungure.

Sena teika vēsta, ka Lielplatones pils pagrabā atradusies milzīga lāde pilna ar zeltu. Uz lādes sēdējis liels gailis ar asiņainu knābi un sarkanām acīm. Barons šo lādi vēlējies paņemt un dzinis gaili prom, bet putns skatījies baronā ar indīgu skatienu. Pēkšņi barons kļuvis pavisam jocīgs un pats iegājis gailim rīklē. No tā laika nav redzēts ne kungs, ne gailis ar savu lādi.

Varētu domāt, ka šis stāsts attiecināms uz baronu Hānu, kura dzimtas uzvārds tulkojumā no vācu valodas nozīmē - gailis. Bet patiesie fakti liecina, ka Lielplatones Hāni nav bijuši tik mantas kāri un turpat netālu pie muižas kapelas ir uzstādīts kapakmens, kas vēstī, ka tur atdusas Rihards Dītrihs Hermanis Hāns un viņa sieva Kornēlija Hāna - abi še dzīvojuši kopš 1822. gada. Kā Lielplatones muižas ēka ieguva savu tagadējo izskatu un kāds bija nama liktenis pēc Hānu valdīšanas laikiem?

Skatot pils vēsturi nesenā pagātnē, jāpiebilst, ka tā vēl joprojām kalpo kā izglītības iestāde lieliem un maziem ļaudīm. Kopš 1993. gada te darbojās Lielplatones  pamatskola, tad sākumskola un tagad ēkā līdzās vēstures apskatei, te atvērtas divas bērnudārza grupiņas, bibliotēka un pagasta pārvalde. Lielajā zālē, kurā vēl saglabājusies skatuve no kungu laikiem, notiek pasākumi, bet  līdzās tai atrodas mazāka zāle ar aptuveni 80 gadus seniem vēstures priekšmetiem.

Var tikai minēt, vai tikai tāpēc, ka Hāni te muižas ļaudis ar darbu nodrošinājuši, vai tāpēc, ka bijuši labi pret saviem padotajiem, bet pils ēka nav  dedzināta. Arī abus pasaules karus tā sveika un vesela pārlaidusi. Arī  citas  muižas  ēkas ir labi saglabājušās līdz mūsdienām, gan dārznieka namiņš, gan govju kūts, gan  kapela un  vešerienes māja. Bet muižas parkā ozoli ar tajos iecirstiem darbarīkiem glabā leģendu par septiņiem pils celtniekiem. Kad tie namu uzcēluši, barons to izstaigājis un sacījis, ka tieši tādu pili viņš vēlējies. Strādnieki tika uzaicināti uz bagātīgu mielastu, taču barons maltīti bija saindējis, lai neviens neuzzinātu par slepeno eju pagrabā. Strādnieki pēc ēdiena baudīšanas saindējās un nomira. Barons lika tos paglabāt netālu no pils un katram strādniekam uz kapa tika iestādīts ozols. Vēl līdz šai dienai ir redzami ozolos ieaugušie strādnieku darba rīki. Ozoli arī ir izauguši dažādi - viens resns, cits tievs, gluži tādi kā strādnieki.