„Atbrauc tūristi no Krievijas un saka man: tikai, lūdzu, stāstiet to kā bija īstenībā,” bilst Mores kauju muzeja vadītāja Anta Brača. Šajā muzejā arī skanēs stāsti par leģionāriem, kas Morē izcīnīja smagas kaujas, lai 1944. gada rudenī  aizkavētu Sarkano armiju, kura bija ceļā uz Rīgas ieņemšanu. Te arī būs stāsti par „kaulu zāģi” jeb ložmetēju MG 42, par čuguna telefonu un rakstisko brīdinājumu kareivjiem - marodieriem.

8. maijā, kad daudzviet pasaulē atzīmē Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu, Latvijas Radio viesojas Mores kauju muzejā, un atskatāmies uz 1944. gada rudeni, kad tur notika sīvas cīņas starp latviešu leģionāriem un Sarkanās armijas karavīriem.

Ievērojamākais un tūristu iecienītākais eksponāts muzejā ir Padomju armijas tanks T-34, kas savulaik rotājis Ērgļu pilsētas ainavu - gan lieli, gan mazi muzeja apmeklētāji labprāt kāpelē pa šo bruņu mašīnu un fotografējas pie tās. Dienā, kad Zane Lāce ir aizbraukusi uz Mores muzeju, lietus un vējš ir parūpējies, lai militārās tehnikas apskati ārā padarītu par ļoti nepievilcīgu laika pavadīšanas veidu, tāpēc muzeja gides Antas Bračas stāstījumu labprāt uzklausa muzeja telpās, kur arī ir daudz ko redzēt un dzirdēt.

Mores kauju, kas tiek dēvēta par pēdējo Rīgas aizstāvēšanas kauju Otrā pasaules karā, kur Sarkanās armijas pārspēks bija desmit pret vienu, savā atmiņu grāmatā ir aprakstījis viens no šo kauju dalībniekiem Rolands Kovtuņenko.

„Apvidus tika apšaudīts nepārtraukti, dienu un nakti ar kaisītu ložmetēju uguni. Pirmās trīs kauju dienas mēs artilērijas atbalstu nesaņēmām sakarā ar munīcijas trūkumu. Mores kaujas laikā notika vislielākā tuvcīņa 19. divīzijas pastāvēšanas vēsturē. 28.septembrī ap pusdienas laiku sākām saņemt artilērijas atbalstu, līdz ar to kaujas kļuva rezultatīvākas."

Turpmākie Sarkanās armijas uzbrukumi kļuva vājāki, un 30. septembrī kaujas Morē bija beigušās. Naktī no 5. uz 6. oktobri pēc vācu virspavēlniecības rīkojuma leģionāri atstāja Siguldas aizsardzības pozīcijas un 6. oktobrī Sarkanā armija ar papildspēkiem ieņēma tukšos Mores ierakumus.

Turpat Mores pagastā Siguldas - Mores ceļa malā atrodas Latviešu leģionāru brāļu kapi. Tur 1990. gada 11. novembrī atklāja tēlnieka Andreja Jansona veidoto kapu pieminekli, kuru pēc nepilna mēneša uzspridzināja OMON kaujinieki. Bet tēlnieks noteicis, ka Latvijā laukakmeņu netrūkst, un izveidojis pa jaunu piemiņas akmeni.

Līdzās pieminēto kauju stāstiem un maketam, kas parāda armijas izvietojumu tajās, muzejā var aplūkot arī citus ar Otro pasaules karu saistītus eksponātus: gan dažnedažādus ieročus, gan kareivju privātās mantas, gan civiliedzīvotājiem izsniegtās pārtikas kartītes.

Kaujas munīcija, apbalvojumi un fotogrāfijas, kas rāda Sarkanās armijas darbību kara laikā ir izvietoti blakus telpā, tur arī sienas rotā viens otram līdzās izlikti Padomju Savienības un fašistiskās Vācijas karogi. Tas pārsteidz, bet muzeja saimnieki ar viltīgu smīnu atbild, ka tie taču bija draugi, vai tad Molotova – Rībentropa pakts par to neliecināja? Bet kamēr kungi tolaik lēma valstu likteņus, tikmēr parastie cilvēki neskatoties pēc tautības, karoja abās pusēs.

Kamēr Zane Lāce intervē Antu Braču, viņas vīrs Antons Bračs, arī muzeja saimnieks, izklaidē Eadio šoferi un izrāda citas muzeja telpas un eksponātus, tai skaitā arī kauju maketu, kas parasti ir pats pirmais, ko demonstrē apmeklētājiem, lai cilvēkiem rastos priekšstats par apkaimi, kur norisinājās cīņas. Izrādās, kad šis makets savulaik, kad māja tika remontēta un pielāgota muzeja vajadzībām, ir ieinteresējis arī mazus, astainus un zobainus ēkas apakšīrniekus.

Pateicoties leģionāriem, kas Morē cīnījās pirms 72 gadiem, Rīga tolaik tika pasargāta kaujām un civiliedzīvotāji varēja evakuēties uz Kurzemi. Savukārt mūsdienās Mores notikumi ir starptautiski atzīts sekmīgu aizstāvēšanās kauju paraugs, un par šīs kaujas taktiku interesējas ārvalstu militārie speciālisti un arī NATO spēku augsta ranga amatpersonas.