„Rūdolfam Blaumanim „Braki” bija kā plāksteris, ja pasliktinājās veselība, šeit dzīvoja tuvie cilvēki, bija atspirdzinošais lauku gaiss, un tikai te, Blaumanis vislabāk varēja rakstīt,” tā par latviešu literatūras klasiķa mājām bilst „Braku" muzeja vadītāja Zinta Saulīte. Raidījumā Latvijas pērles Kopā ar viņu ielūkojamies Braku sētas istabās, izzinām, pie kāda galda strādājis rakstnieks, kāds savdabīgs signāls biji tualetes lietotājiem un kādi savulaik bijuši populārās lugas „Skroderdienas Silmačos” tēlu prototipi.

„Braku” mājas pirmo reizi ir minētas dokumentos 19. gadsimta sākumā. Tās uzceltas „Braku” kalnā, bet rakstnieka  vecāki – Matīss un Karlīne Blaumaņi  te kā rentnieki  ienāca 1868. gada pavasarī. Galvenā saimniece te bijusi Karlīne – izdarīga sieva, labi ar  kalpiem sapratusies. Lai arī pēc tēva nāves pats Rūdolfs Blaumanis centās  mātei palīdzēt saimniecībā, tomēr izrādījās, ka viņa talants bija rakstīšana, ne zemes un lauku darbi. Taču  kādu koku un krūmu viņš šais mājās ir iestādījis un tie vēl šodien te aug un kuplo. Tos ekskursijas laikā parāda „Braku” muzeja vadītāja Zinta Saulīte

Dodamies iekšā dzīvojamā mājā uz,  tā saukto saimnieku galu, kur vienkāršā istabiņā  ar skapi atdalītas divas guļasvietas - te mitinājies gan rakstnieks, gan arī viņa māte.

„Brakos” tika aicināti viesos arī citi literāti un te notika kopīga darbu lasīšana un debates par rakstniecību. Viens no Blaumaņa draugiem, pedagogs, kultūras un muzeju darbinieks Jānis Greste atceras, ka  „Braki”... „priekš jaunajiem bij Mekka, un dažs labs šinīs zemajās durvtiņās ir liecis savu galvu. Mēs Blaumaņa jaunie draugi un dēli – viņa tuvumā tapām labāki. Blaumanis vilka uz augšu. Tāds nu viņš  reiz bija -  priecājās par kuru katru, kam paveicās kaut ko uzrakstīt.”

Tāpat Greste ir atminējies ka īsta rakstāmgalda Blaumanim nekad nebija, bet papīru bija blāķiem. „Braku” muzejā ikviens var aplūkot savdabīgu konstrukciju – mājas durvis uzliktas uz diviem krāģīšiem – šī mēbele tad kalpojusi par galdu. Tiesa, šis veidojums nav no Blaumaņa laikiem, jo oriģinālu priekšmetu ir visai maz saglabājies,  vien no retajiem rakstnieka laika lieciniekiem ir grāmatu plaukts.

Kas gan ir Jāņi bez Skroderdienām? Droši vien vairāku latviešu Līgosvētku komplektā ietilpst arī šī tauta iemīļotā izrāde un kā zina stāstīt Braku muzeja vadītāja Zinta Saulīte, tad daudzi lugas personāži nav vis izdomāti, bet reāli prototipi   un ir šepat vien dzīvojuši.

 Kā teicis rakstnieka aroda brālis literāts Jānis Akurāters: „Blaumanis ir tautas rakstnieks, un, varētu teikt, mums vienīgais arī ar savu dvēseli. Visi tie tēli, kas kustas viņa drāmās, reiz tieši dzīvi gājuši gar viņa acīm, un tikai noapaļoti no viņa rokas, pastiprināti vai pavājināti.”