Pagājuši 14 gadi kopš Cesvaines pils ugunsgrēka - šis ievērojamais arhitektūras, mākslas un vēstures objekts aizvien turpina uzņemt tūristus un soli pa solim piedzīvo restaurāciju. Cik putnu sugu ir ēkas interjera gleznojumos, kur mūzikas salonā ir paslēpies vienpadsmitais eņģelis un kurā kāpņu margu pildiņā redzami pils arhitekti, raidījumā Latvijas Pērles stāsta  Cesvaines pils muzeja vadītāja Daiga Matroze.

Pils bēniņos dzīvo pūce, sikspārņi un vāveres, bet pagalmā ierodas pīļu ģimene. Savukārt pavasarī atkal atlidos stārķis, kurš jau gadiem mīt ligzdā, ko pats novijis Cesvaines pils tornī. Tā Vidzemes pusē, Cesvaines novada pašā skaistākajā cilvēka roku darinājumā - pilī, līdzās restauratoriem, tūristiem un pils darbiniekiem rosās dzīvnieku pasaules pārstāvji, bet, skatot ēkas interjeru, ļoti bagātīgu faunu var redzēt uz pils sienām un griestiem.

Savulaik uzaicinātie ornitologi Cesvaines pils gleznojumos un veidojumos saskaitījuši vairāk nekā 30 dažādus putnu sugu. Līdzas balles zāles putniem, vērīgāki apmeklētāji var saskatīt arī vardi, kas pāri griestu dzegai izstiepusi mazu kājeli. Turpinot trenēt vērību, ieejam apaļā telpā  blakus balles zālei, un  tur jāsaskata 11 eņģeļi.

Sārti pelēkiem akmeņiem apdarināta, maziem tornīšiem un slaidiem dūmeņiem -  tāda kā no brāļu Grimmu pasakām izkāpusi 19. gadsimta beigās Cesvainē vācu arhitektu vadībā tika uzcelta Cesvaines pils. Kalpojusi par mājvietu muižnieka Ādolfa fon Vulfa ģimenei, tad no 1919. gada bijusi skolas ēka, līdz 2002. gada decembrī  šo eklektisma stilā celto daiļumu pamatīgi izposta ugunsgrēks. Pils vēl joprojām atkopjas pēc tā sekām, bet par laimi pirmais stāvs un tornis ik gadu uzņem aizvien vairāk tūristu un paralēli atjaunošanai pēc ugunsnelaimes  te rit arī restaurācija. Un ēka, saglabājot savu vēsturi un iezīmējot nākotni, turpina mūs priecēt.

Pils arhitekta Hansa Grīzebaha zīmētais plānojums un skices šobrīd atrodas Berlīnes arhitektūras muzejā. Viņš ir projektējis vairākas celtnes Vācijā un Polijā, tostarp arī Berlīnes metro staciju „Silēzijas vārti”, taču Daiga Matroze saka, ka tikai Cesvainē ir saglabājusies vēsturiskā garša un elpa.

Interesants ir fakts, ka  skola te iemājoja  gadu pirms agrārās reformas, kuras laikā 1920. gadā  nacionalizēja lielāko daļu  muižu un piļu. Cesvainē mācītājs Alberts  Vītols šajā namā vēlas dibināt skolu jau 1919. gadā un lūdz atļauju toreizējam  pils saimniekam – tolaik Vācijā dzīvojošam Ādolfa Vulfa dēlam – Vilhelmam.  Muižkungs dod savu piekrišanu  un arī finansiālu atbalstu, un viņa vēlējums ir, lai  ēka kalpotu kulturāliem mērķiem.