Senajā nocietinātajā pilī, kas tika celta pirms aptuveni 500 gadiem, reiz mitinājušas deviņas baronu dzimtas. Par spirta brūzi, kura ražota produkcija tika eksportēta uz ārzemēm, vēršu kūti un bijušo zirgu stalli kur tagad izbūvēta koncertzāle, stāsta Šlokenbekas muižas gide Indra Krimska.

Vienīgais piemērs, kur var dabā redzēt vēlīno viduslaiku nocietināto muižu, ir Šlokenbeka. Tie ir senie mūri, kas atrodas Smārdes pagasta Milzkalnē, tur tagad tūristi brauc uz Ceļu būves muzeju, vai bauda viesnīcas un koncertzāles pakalpojumus vecajā muižas kompleksā.

Šlokenbekas muižas teritorijā šobrīd notiek ēku atjaunošanas un remonta darbi. Tiesa, ne gluži restaurācija, bet sendienu mantojumu ietērpjot šodienas rotātā interjerā, atstājot apskatei to, kas palicis no vēstures. Un ja skatām Šlokenbekas muižu, tad te jārunā par 1484. gadu, kad, kā grāmatā „Latvijas viduslaiku pilis” raksta vēsturnieki Andris Caune un Ieva Ose: „tiek uzskatīts, ka pirmos nocietinājumus še uzbūvējis Livonijas ordeņa vasalis Verners fon Butlars, kurš tolaik mitinās Tukuma pilī, bet tai ēkai ir uzbrukuši rīdzinieki. Tāpēc Butlars mazliet nostāk no Tukuma cēlis sev drošāku mītni.”  

Cēlāji Šlokenbekas muižai bijuši daudzi. Kad pirmajam saimniekam - Butlaru dzimtas pārstāvim - ordeņa mestrs šo vietu atņem, jo apvaino Butlaru viņa pienākumu neuzticīgā pildīšanā, tālāk muiža nonāk Šenkingu rokās. Tad vēlāk to manto citi muižkungi - Putkammeri-Grothusi, Brigeni un tā veselas deviņas vācu izcelsmes baronu dzimtas saimnieko Šlokenbekā, un katra te ienāk ar savām jaunbūvēm un papildinājumiem muižas kompleksā.

No 19. gadsimta vidus līdz 1920. gadam Šlokenbekā saimniekoja baroni fon Rekes. Jāpiemin, ka baroni fon Rekes bija viena no ietekmīgākajām bruņniecības dzimtām Kurzemē, un viņiem savulaik piederēja vairāki īpašumi Kurzemē, tajā skaitā arī Šlokenbekas muiža. Un lai gan pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā agrārās reformas dēļ muižnieki zaudēja savus īpašumus, tomēr kāda daļa no Šlokenbekas Rekēm tika atstāta.  

Rekes dzimtas valdīšanas laikā Šlokenbekā rosīgi noritēja degvīna darīšana, te bija ierīkots spirta brūzis. Kā var lasīt Jāņa Zilgalvja grāmatā par Latvijas pilīm un muižām, tad „...Šlokenbekas muižai piederēja trīs krogi, un par nopelnīto naudu varēja uzbūvēt jaunu magazīnu, tas ir, labības klēti, skolu, dzirnavas un muižas klēti. Bet degvīns tika eksportēts uz Vāciju un Angliju.” Nu spirta brūzī ir iekārtota viesnīca.

Savukārt vēršu kūtī aplūkojami objekti ar vairāku simtu vēršspēku jaudu, tur jau vairākus gadus ir izvietots Ceļu būves muzejs, starp citu, vienīgais tāds Baltijā. Tieši pateicoties Latvijas ceļu būvēšanas entuziastiem, kuri šeit saimniekoja pēc Otrā pasaules kara, muižā tika uzsākta vēsturiskās apbūves atjaunošana.