Skatot piemiņas vietas un ieklausoties atmiņu stāstos par traģiskajiem notikumiem padomju varas laikā, „aizceļojam” uz Stompaku purvu Balvu –Viļakas apkaimē, kur atradās lielāko nacionālo partizānu nometne visā Baltijas reģionā un 1945. gada 2. martā rosinājās latviešu nacionālo partizānu lielākā kauja pret padomju iebrucējiem. Kopā ar Latviijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieku vēsturnieku Zigmāru Turčinski izstaigājam kauju vietas un uzklausām stāstu par notikumiem pirms 73 gadiem.
Sākums Stompaku nometnei ir meklējams 1944. gada rudenī, kad Abrenes apriņķa bijušais agronoms Pēteris Supe ar segvārdu Cinītis, šajā pusē sāka vākt kopa vīrus, lai apvienotos cīņā par neatkarīgu Latviju. Ceļš uz nometni ir iezīmēts ar pelēki krāsotām alumīnija plāksnēm, kuras savulaik izlika vietējais novadpētnieks un Stompaku kauju pētīšanas aizsācējs Zigmunds Berķis. Nonākot līdz pirmajam priekšpostenim Zigmārs Turčinskis stāsta, kā cilvēki te varēja nokļūt un priekšpostenī diennakti dežūrējusi viena no partizānu grupām, kas kontrolēja iebraucējus un izbraucējus.
Stompaku purvā mitinājās aptuveni 350 cilvēku, te bija 18 dzīvojamie bunkuri, 3 zirgu novietnes, baznīcas bunkurs un saimniecības bunkurs, kurā pat bija ierīkota maizes ceptuve. Tagad par šo pārtikas noliktavu liecina aptuveni 11 kvadrātmetrus liela iedobe zemē.
Stāstot par šo nometni ir jāmin Latvijas Centrālās padomes memorands – dokuments, ko Otrā pasaules kara laikā parakstīja teju divsimts Latvijas politiskie un kultūras darbinieki, kas deklarēja nepieciešamību nekavējoties atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti un izveidot Latvijas valdību. Memorands bija domāts iesniegšanai Rietumvalstu valdībām, taču, lai nodrošinātu iespēju parakstu vākšanai okupācijas apstākļos, tas bija adresēts Latviešu leģiona ģenerālinspektoram Rūdolfam Bangerskim.
„Latvijas Centrālās padomes memoranda melnraksts tika arī publicēts padomes izdotā laikraksta „Jaunā Latvija” vienīgajā numurā,” atklāj Zigmunds Turčinskis.
„Vairāki šīs avīzes numuri nonāca Abrenes apriņķa Agronomiskās biedrības vadītāja Pētera Supes rokās. Viņa pietika ar to, ka tas ir aicinājums cīnīties un uzsākt partizānu cīņas. Viņš savu darbību balstīja uz šī memoranda idejām.”
Kad pirmā domubiedru grupa bijusi nodibināta, Supe meklējis Rīgā vācu iestādes, kas viņus varētu apbruņot un apmācīt, lai varētu īstenot partizānu cīņas.
Tā Supe nodibina kontaktus ar vācu armiju, kura priecājās par šādu brīvprātīgo diversantu. Supe kopā ar citiem saviem līdzgaitniekiem tika apmācīts un 1944. gada 2. oktobra naktī vācu karaspēks desantē 11 vīru lielu grupu Rugāju pagasta Orlovas purvā. Kā stāsta Zigmārs Turčinskis, no turienes vīri Supes vadībā pārnāk uz Stompaku ciemu un 1944. gada decembrī nolemj dibināt Latvijas nacionālo partizānu kustību šajā apvidū un nometni veidot Stompaku purvā. Doma partizāniem bija te noturēties līdz 1945. gada vasarai, kad droši vien palīgā nāks sabiedroto, tas ir, angļu un amerikāņu karaspēks. Diemžēl vīru cerības nepiepildījās un tagad ejot pa purvu ikviens pie informatīvā stenda var izlasīt īsu aprakstu par te notikušām kaujām un aplūkot partizānu vadoņu fotogrāfijas.
1945. gada 2. – 3. martā Stompaku purvā norisinājās latviešu nacionālo partizānu lielākā cīņa pret padomju okupācijas režīma bruņotajiem formējumiem. Cīņā nacionālajiem partizāniem bija 28 kritušie, čekistu karavīriem - 32. Zigmārs Turčinskis stāsta, ka vēlāk čekisti izraka purvā apbedīto partizānu mirstīgās atliekas un par biedināšanu vietējiem līķus izlika apskatei Vilļakas pilsētas centrā.
Kauja Stopmaku purvā bija viena no lielākajām kaujām par Latvijas neatkarību Otrā pasaules kara beigās, taču ne pēdējā kauja.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Komentāri (1)
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X