Skatot piemiņas vietas un ieklausoties atmiņu stāstos par traģiskajiem notikumiem padomju varas laikā, „aizceļojam” uz Stompaku purvu Balvu –Viļakas apkaimē, kur atradās lielāko nacionālo partizānu nometne visā Baltijas reģionā un 1945. gada 2. martā rosinājās latviešu nacionālo partizānu lielākā kauja pret padomju iebrucējiem. Kopā ar Latviijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieku vēsturnieku Zigmāru Turčinski izstaigājam kauju vietas un uzklausām stāstu par notikumiem pirms 73 gadiem.

Sākums Stompaku nometnei ir  meklējams 1944. gada rudenī, kad Abrenes apriņķa bijušais agronoms Pēteris Supe ar segvārdu   Cinītis, šajā pusē sāka vākt kopa vīrus, lai apvienotos cīņā par  neatkarīgu Latviju. Ceļš uz  nometni ir  iezīmēts ar pelēki krāsotām alumīnija plāksnēm, kuras savulaik izlika vietējais novadpētnieks un Stompaku kauju pētīšanas  aizsācējs Zigmunds Berķis. Nonākot līdz pirmajam priekšpostenim Zigmārs Turčinskis stāsta, kā cilvēki te varēja nokļūt un priekšpostenī diennakti dežūrējusi viena no partizānu grupām, kas kontrolēja iebraucējus un izbraucējus.

Stompaku purvā mitinājās aptuveni 350 cilvēku, te bija 18 dzīvojamie bunkuri, 3 zirgu novietnes, baznīcas bunkurs un  saimniecības bunkurs, kurā pat bija ierīkota maizes ceptuve. Tagad par šo pārtikas noliktavu liecina  aptuveni 11 kvadrātmetrus  liela iedobe zemē.

Stāstot par šo nometni ir jāmin Latvijas Centrālās padomes memorands – dokuments, ko Otrā pasaules kara laikā parakstīja  teju divsimts Latvijas politiskie un kultūras darbinieki, kas deklarēja nepieciešamību nekavējoties atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti un izveidot Latvijas valdību. Memorands bija domāts iesniegšanai Rietumvalstu valdībām, taču, lai nodrošinātu iespēju parakstu vākšanai okupācijas apstākļos, tas bija adresēts Latviešu leģiona ģenerālinspektoram Rūdolfam Bangerskim. 

„Latvijas Centrālās padomes memoranda melnraksts tika arī publicēts padomes izdotā laikraksta „Jaunā Latvija” vienīgajā numurā,” atklāj Zigmunds Turčinskis.

„Vairāki šīs avīzes numuri nonāca Abrenes apriņķa Agronomiskās biedrības vadītāja Pētera Supes rokās. Viņa pietika ar to, ka tas ir aicinājums cīnīties un uzsākt partizānu cīņas. Viņš savu darbību balstīja uz šī memoranda idejām.”

Kad pirmā domubiedru grupa bijusi nodibināta, Supe meklējis Rīgā vācu iestādes, kas viņus varētu apbruņot un apmācīt, lai varētu īstenot partizānu cīņas.

Tā Supe  nodibina kontaktus ar vācu armiju, kura priecājās par šādu brīvprātīgo diversantu. Supe kopā ar citiem saviem līdzgaitniekiem tika apmācīts un 1944.  gada 2. oktobra  naktī vācu karaspēks  desantē 11 vīru lielu grupu Rugāju pagasta Orlovas purvā. Kā stāsta Zigmārs Turčinskis, no turienes vīri Supes vadībā pārnāk uz Stompaku ciemu un 1944. gada decembrī nolemj  dibināt Latvijas nacionālo partizānu kustību šajā apvidū un nometni veidot Stompaku purvā. Doma partizāniem  bija  te noturēties līdz 1945. gada vasarai, kad droši vien palīgā nāks sabiedroto, tas ir, angļu un amerikāņu karaspēks. Diemžēl vīru cerības nepiepildījās un tagad ejot pa purvu  ikviens pie informatīvā stenda  var izlasīt īsu aprakstu par te notikušām kaujām un aplūkot partizānu  vadoņu  fotogrāfijas.

1945. gada 2. – 3. martā Stompaku purvā norisinājās latviešu nacionālo partizānu lielākā cīņa pret padomju okupācijas režīma bruņotajiem formējumiem. Cīņā nacionālajiem partizāniem bija 28 kritušie, čekistu karavīriem - 32. Zigmārs Turčinskis stāsta, ka vēlāk čekisti izraka purvā apbedīto partizānu mirstīgās atliekas un par biedināšanu vietējiem līķus izlika apskatei Vilļakas pilsētas centrā.

Kauja Stopmaku purvā bija viena no lielākajām kaujām par Latvijas neatkarību Otrā pasaules kara beigās, taču ne pēdējā kauja.