„Cilvēku dvēseles nospiedumi materiālā, krāsās un musturos," tā par bagātībām, kas glabājas Viļakas novada Susāju pagasta Svilpovas ciemā  „Vēršukalna” muzejā saka tā vadītājs Aldis Pušpurs.

Susāju pagasta Svilpovā „Vēršukalna” muzejā var iepazīt gan vietējo ļaužu darinājumus – dvieļus, cimdus, podus, lakatus, segas, gan uzklausīt stāstu par „Vēršukalna” māju bijušo saimnieku dzīvi, gan nogaršot tikko no krāsns izvilktu baltmaizi, gan ļoti interesantā uzminēšanas spēlē kopā ar muzeja vadītāju Aldi Pušpuru iepazīt senos saimniecības piederumus.

„Kur jūs tik kavējaties? Maize jau sen izcepta un dziest!” ar šādiem vārdiem Latvijas Radio sagaida muzeja saimnieks Aldis Pušpurs. Raidījuma vadītāja Zane Lāce bilst, ka maize viņai nebija prātā, pēc stāstiem uz šejieni braukusi. Te Alda kārta brīnīties, jo parasti cilvēki te brauc maizi baudīt.  „Vēršukalna” muzeja ēkā savulaik  dzīvoja  Staņislavs un Eleonora Barkāni. Tagad te var iepazīt pagājušā gadsimta  sākuma puses  gaisotni, ko rada gan  gultas, apklātas ar strīpainām vilnas segām, gan balti izšūti katūna aizkari, gan miršu, ģerāniju un asparagu podiņi uz palodzēm un puķu etažerēm, gan  krāsns, kurā tiek cepta baltmaize. Kamēr kukulīši karstumā brūnējas, tikām Aldis iepazīstina apmeklētājus ar Susāju pagasta ļaužu darinājumiem un šīs mājas saimnieku dzīvi.

Aldis Pušpurs ne tikai  stāsta, bet liek arī minēt, kāda nolūkam tas vai cits priekšmets ir paredzēts, arī Latvijas Radio neiet secen šī eksaminēšana. Kad izburtoti uz baltas sienas segas izšūtie rakstus, kas papildina rokdarbu, kur redzama ziediem apvīta jaunkundze masīvu profilu un dzeltenu košu matu kodaļu, Aldis Pušpurs rāda nākamo minamo objektu – zvanus, ko liek zirgam pie aizjūga.

Eleonoras un Staņislava mīlasstāsts

„Vēršukalnu” muzeja vadītājs iepazīstina ar māju bijušo saimnieku Staņislava un Eleonoras Barkānu garo un smeldzīgo mīlasstāstu. Abi bijuši pazīstami jau no bērnības, bet Staņislava māte liegusi svētību. Jaunie cerējuši, ka māte ar laiku piekāpsies. Lai arī māte nav piekāpusies, mīlasstāstā iejaukušies vēstures notikumi. 1944. gadā, kad ienāca Padomju armija, Staņislavs sācis slēpties. 1946. gadā viņu apcietināja un aizsūtīja uz Sibīriju. Atgriezās viņš 1957. gadā, Eleonora bija gaidījusi un abi cerēja, ka nu varēs precēties. Bet nekā. Tā tas turpinājies līdz Staņislava mātes nāvei 1974. gadā. Beidzot 1975. gadā abi varēja slēgt laulību – Staņislavam bija 70 gadu, Eleonorai – 60. Kāpēc māte bijusi tik nepiekāpīga? Vietējās vēstures pētnieki zina teikt, ka viņi, iespējams, bijuši pusbrālis un pusmāsa.

Staņislavs ar Eleonoru kopā nodzīvoja tik desmit gadus. 1985. gadā aizsaulē dodas Staņislavs, Eleonora  nodzīvoja līdz 2002. gadam. Tā kā pārim bērnu nebija, 2004. gadā šīs mājas nonāk pagasta īpašumā un tad te ierīkot tagadējo muzeju.