Visaugstākajā no deviņiem Talsu pakalniem – Tiguļkalnā – bijušajā baronu Firksu namā, vienā no senākajām un skaistākajām ēkām šajā pilsētā, atrodas Talsu novada muzejs. Te lūkojam gan senatnes liecības, gan pilsētas sadzīvi pagājušā gadsimta pirmajā pusē, gan uzzinām par Talsu mācītāju Kārli Ferdinandu Amendu, starp citu, tuvu pasaulslavenā komponista Bēthovena draugu.

Tiguļkalns ir augstākais no deviņiem Talsu pakalniem – 105 metrus augsts. 19. gadsimta 80. gados gar kalnu braucis kāds vācu barons. Viņš redzējis, ka ka kalnā stāv vienkārša zemnieku māja, kurā toreiz dzīvoja Tiguļu dzimta. Apkārt mājai pletās dārzs un tīrumi. Viņam iepatikās gleznainā vieta, kur skaiti varētu stāvēt viņa vasaras māja, un nomas līguma ceļa ieguva šo zemi. Zemnieku māju lika nojaukt un uzcēla skaisto ēku, kas ir viena no skaitākajām un senākajām Talsos.

Un šajā ēkā glabājas pilsētas vēsture, proti, tas ir  Talsu novada muzejs, savukārt augstākais kalns savu nosaukumu ieguvis no tā pirmajiem iedzīvotājiem - zemniekiem Tiguļiem, kuru pēcnācējs ir mūziķis un komponists Raimonds Tiguls, kurš nu savā senču kalnā vasarās rīko brīvdabas  koncertus. Un arī parks ar retiem kokiem  te ir skatāms. Tātad - vēsture,  mūzika un daba še pulcējas vienuviet un mēs šoreiz lūkojam, kas redzams  muzejā.

Talsenieki pārējai Latvijai apakšā nepaliks! Viņi arī tagad nav palikuši! Viņiem daudz kas labāks, nekā citās pilsētās. Še mazāk spēlē kārtis, mazāk dzer, mazāk bramējas. Rīgas mākslinieki saka, ka Talsos inteliģenta publika – labāka kā citur,” tā Tīcs Dzintarkalns  darbā „Notikumi un ainas no Talsu un apkārtnes dzīves” raksta 20. gadsimta 30. gados.

Turīgais barons - pirmais auto īpašnieks pilsētā

Vispirms muzeja galvenā speciāliste darbā ar sabiedrību Gita Japiņa ved uz nama sētas pusi, kur var iziet uz balkona un skatam paveras  bijušais kalpu nams un  ēka, kas,  ja var ticēt nostāstiem, kalpojusi baronam par garāžu.  19. gadsimta 80. – 90. gados barons Firks ir bijis viens bagātākajiem Talsos un viņam pilsētā pirmajam piederējusi vieglā automašībna. Šobrīd bijušajā barona garažā saimnieko muzeja fotogrāfs. Atliek tik  minēt – vai tas bija kāds no pirmajiem „Benz” vai „Peugeot”   automobiļiem, ar kādu tolaik Firkss braukājis, bet pirmais, kas izveidoja šeit muzeju, bija Talsu Valsts ģimnāzijas skolotājs Teodors Zaudmans, zināms arī ar pseidonīmu Tīcs Dzintarkalns, kurš šajā namā strādāja pagājušā gadsimta 20.-30. gados.

Skolotājs Dreimanis, mācītājs Amends, mākslinieks Fībigs

Muzejā var aplūkot viņa un arī viņa skolēnu vāktos materiālus par Talsiem un Talsu apkārtni. Pirmie eksponāti bijušas sprēslenīcas, rīku, kas domāti  vērpjamās kodaļas nostiprināšanai uz ratiņa un ko parasti puisis dāvinājis savai izredzētajai. Bet ja reiz minēts, ka Tīcs Dzintarkalns še strādāja par skolotāju, tad Gita Japiņa min arī  ģimnāzijas  pirmo direktoru Ansi Dreimani, kurš bijis arī fizikas un matemātikas skolotājs, vēlākos gados trimdā viņš dibinājis Minsteres latviešu ģimnāziju.

„Skolas priekšnieks, direktors Ansis Dreimanis ir kluss, rāms, nepārsteidzīgas dabas cilvēks… Skolotājiem ļauj strādāt pēc viņu pārliecības un iespējas. Nemana ne pamudinājumus, ne aizrādījumus. Reti ierodas  pie skolotājiem stundās. Tomēr ir arī  „melnā grāmatiņa”, kur atzīmē skolēnu izcilus grēkus,”  tā lasāms Tīca Dzintarkalna  grāmatā  par Talsiem „Notikumi un ainas no Talsu un apkārtnes dzīves.”

Viens ir senākiem priekšmetiem muzejā ir baznīcas grāmata, kurā redzams unikāls rokraksts, kas piederējis mācītājam Kārlim Fredinanda Amendam, kurš sarakstījies ar komponistu Ludvigu van Bēthovenu vēl dzīvojot Vācijā. Vienā no vēstulēm komponists savam draugam arī atklāj, ka ir zaudējis dzirdi, noslēpumu, ko vēl nevienam nebija paudis. Draugs, kad viņam jāatgriežas Kurzemē, no Bēthovena kā dāvanu arī saņēmis stīgu kvartetu.

Tāpat talsinieki lepojas ar savu novadnieku – mākslinieku Frederiku Fībigu.

Kafejas dzeršana - jaunlaicīgāka, dabīgāka, veselīgāka

Omulīgā virtuvē redzams rotāts pūra skapis, malkas plīts, kannas un pannas: esam nonākuši  aptuveni 80 – 90 gadus senā pagātnē, kad šādā virtuvē rosījās kāds no Krievraga iedzīvotājiem. Tur aplūkojama arī īpaša kafijas grauzdējamā panna.

Interesantas piezīmes par kafijas dzeršanu ir atrodamas Tīca Dzintarkalna rakstītajās atmiņās par viņa skolotāja laikiem Talsu ģimnāzijā. „Vēl var atzīmēt vienu lietu pret kuŗu karoju: tā ir tējas dzeršana lielajā starpbrīdī priekš divpadsmitiem. Nepatīk  man ne pati tēja, ne tējas trauks -kāds emaljēts pods, kādu lietoja cara laiku konduktoru brigādes uz dzelzceļiem… Esmu  ierīkojies šādi: ņemu no mājām līdz termosā kafeju, uzvārītu ar pienu, kas man sevišķi garšo: tāpat arī maizi un ieturu labu, spēcīgu azaidu; bet kolēģi palikuši pie ķīniešu tējas ar pirktām bulkām. Redzams, pie daudziem cilvēkiem ieradumam ļoti liels spēks, respektīvi, negrib vai nespēj pāriet uz ko citu, jaunlaicīgāku, dabīgāku, veselīgāku.”

Kad cilvēks Talsu muzejā ir izpētījis pēdējo divu gadsimtu vēsturi pirmajā stāvā, tad otrajā viņu sagaida dabas ekspozīcija ar ierakstītām putnu balsīm un dzīvnieku skeletiem skapī, kas noteikti sajūsminās gados jaunākus apmeklētājus, bet šeit arī vērojami tādi aizvēsturiski relikti, kad no Talsu gleznainām ielām nebija ne miņas, bet  zālainās pļavās ganījās mamuti. Te  arī var redzēt bagātīgus krājumus no akmens, bronzas un dzelzs laikmeta.