Tiņģeres muiža, ko 1805. gadā cēlis Pēterburgas baņķieris Johans Bahs, kādreiz pieredzējusi vairākus baronus kā saimniekus. No tiem laikiem saglabājies pats nams, no Anglijas vestās kastaņas un Mīlestības saliņa. Bet par skolu, kas te darbojās no 1927. līdz 2008. gadam stāsta grāmatas, tāfele, soli, liecības un neskaitāmas fotogrāfijas. Par Tiņģeres pils un skolas vēsturi stāsta Tiņģeres saieta nama vadītāja Vita Krauze un saieta nama māksliniece Baiba Kalna.

„Tiklīdz atstāj aiz muguras tumšo mežu, kas ielenc Dundagu, tālumā ierauga Tiņģeres skaistās ēkas, kas paceļas uz gleznaina paklana.  Tiņģeres jaunā muiža ir viena no skaistākajām Kurzemē. Dzīvojamā ēka celta pakalna virsotnē pēc visjaunākās gaumes. Piecu, sešu jūdžu attālumā var redzēt muižas un zemnieku mājas, ceļus un krogus. Skaists, lepns ziemas dārzs aizņem vai veselu pils spārnu,” tā 1809. gada izdotajā darbā „Gleznaini ceļojumi pa Kurzemi” raksta vācu literāts Ulrihs Heinrihs Gustavs fon Šlipenbahs.

Cik pils izskatā un tās apkārtnes izveidē savulaik ieguldīja  vācu baroni  Osten-Zakeni, kuriem Kurzemē piederēja ne viens vien īpašums, cik minētais baņķieris Bahs, to tagad grūti pateikt, jo laikmeta griežos ēka ir  mainījusi savu izskatu  un funkcijas.

No ēkas interjera fragmentiem un vēstures priekšmetiem te maz kas ir saglabājies, parkā aug kastaņas, kas vēl atceras baronu laikus, bet par pils ziemas dārzu liecina tik stāsti un pieraksti. Nu ziemas dārzs ir pārvērties par garīgo dārzu, jo   bijušo siltzemju augu vietā tagad ir izkārtotas grāmatas un ierīkota  bibliotēka.