Vairāk nekā kilometru gara liepu aleja ved uz bijušo baronu Heikingu muižas ēku, kur nu jau ilgus gadus atrodas Vandzenes skola. Tajā no baronu laikiem vēl joprojām var aplūkot speciālu dēli, kur zemnieki no rītiem atspiedās, gaidot uz kungiem, kuriem patika ilgi gulēt. Muižas pagātnes stāstus palīdz atklāt Vandzenes pamatskolas vēstures skolotāja Mārīte Stanga.

Klasicisma stilā 19. gadsimta sākumā celtajai ēkai Talsu novada Vandzenes pagastā, kurai tāpat kā daudzām baronu muižām Latvijā ir līdzīgs liktenis - sākumā tas bijis kungu nams, bet pēc agrārās reformas 1921. gadā nonāk valdības īpašumā un tajā iekārto skolu. Lūkojam, kādi kungi še dzīvojuši un kas no viņu laikiem saglabājies vēl tagad.

Līdzās zālei, kur agrāk notikušas svinīgas pieņemšanas un balles, tagad muzicē Vandzenes pamatskolas bērni, bet saruna par sendienām sākas vēstures kabinetā, kur vēstures skolotāja Mārīte Stangas stāstu sāk par Otrā pasaules kara laiku šajā telpā. Vandzenes skolā kara laikā bijis hospitālis, bet telpā, kur šobrīd ir vēstures kabinets bijusi iekārtota operāciju zāle. Pirms vairākiem gadiem skolā ieradušies divi vīrieši, bijušie vācu leģiona karavīri, kuri kā ievainotie te ārstējušies.

Vispirms Firksi, tad Heikingi

Pievēršamies vēl senākiem laikiem, kad Vandzenes muižā ir saimniekojušas divas baronu dzimtas: vispirms Firksi, tad Heikingi – abas senas vācbaltu dzimtas, par kuru pārstāvjiem Livonijā rodami raksti kopš 15. gadsimta sākuma. Heikingu laikā arī uzceļ pimo skolu Vandzenē, un Pēteri Klāsonu, muižas rijkura un moderes dēlu, var uzskatīt par pirmo Vandzenes skolotāju. Viņš sācis mācīt muižas kalpu bērnus kalpu mājas piebūvē.

Turpat pa klases logu Mārīte Stanga rāda uz blakus ēku, kas pieder pie muižas ansambļa, tas ir brūzis, kas savulaik celts pēc Heikinga rīkojuma. Tur bija degvīna dedzinātava.

Skatot vecus laikrakstus par toreizējā brūža darbību,1914. gada avīze „Zemkopis” rakstīja: “Sakarā ar Baltijas muižnieku kroģēšanas privilēģijām starp finanšu ministri un senātu izcēlies strīds par to, kas ir “stipri dzērieni”. Lieta cēlusies uz Kurzemes zemnieces Freidenfeld sūdzību par finanšu ministri, kas aizliedzis sūdzētājai uz priekšu vairs neizdot patenti uz augļu un ogu vīnu ietaisi, pielīdzinot šos dzērienus degvīnam. Aizliegums motivēts ar to, ka Freidenfeld dārzi atrodas uz zemes, kas pirkta no Vandzenes muižas Kurzemē. Jo pēc likuma degvīna dedzināšana, alus brūvešana un kroģešana Baltijā pieder tikai muižu īpašniekiem."

Vecā aleja un jaunā aleja

Aleja, kas ved uz Vandzenes muižu, esot vienīgā tik gara muižas priekšā. Aleja iestādīta gana plata un mūsdienu satiksmei īpaši netraucē. Interesanti ir tas, ka padomju gados, šo kungu laikā stādīto garo liepu aleju vēl vairāk pagarināja un tagad vairāk nekā divus kilometrus garā liepu rinda ved no skolas uz pagasta centru. Vietējie precīzi zina, kur sākas un beidzas agrāk un vēlāk stādītie koki, un sauc to par veco un jauno aleju. Bet runājot par augiem un stādiem, jāmin kāda izcila latvieša vārds – Andrejs Zeidaks – daiļdārznieks un ainavu arhitekts, kurš ir vairāk zināms kā Rīgas dārzu un parku iekārtotājs un Brāļu kapu ainaviskās daļas izstrādātājs. Taču 1937. gadā viņš toreiz jau esošajā skolas ēkā Vandzenē projektē priekšdārzu, kuru var apskatīt vēl tagad.

Soliņš zemnieku ērtībām

Vēl pievēršamies pašiem senākajiem objektiem - skolas priekšpusē pie kāpnēm, melnus stobrus gaisā izlējuši, stāv ierakti divi lielgabali un tie datēti ar 18. gadsimta vidu. Tie esot zveidru laika lielgabali, kas Vandzenē atvesti apmēram pirms 100 gadiem.

Ēkas, kas saglabājušās līdz mūsdienām, liecina par košu dzīvi muižā. Bet saldajā ēdienā man tiek parādīti zem galvenajām kāpnēm vertikāli piestiprināti koka dēļi, kas savulaik domāti zemnieku ērtībām, kamēr viņi gaidīja, līdz kungi pamostas un nāk ārā dot rīkojumus saviem strādniekiem.