Džūlija Putniņa izbrīvē brīdi sarunai. Viss notiek steigā, jo pirms tikšanās ir bijusi vairākās darba pārrunās, vēl viena paredzēta arī pēc intervijas. Tērpusies vasarīgā kleitā, virsū uzmesta ādas jaka un lietišķa tēla radīšanai rokās šķiet planšetdators palielā makā. Viņa studē loģistiku un arī strādā, bet meklē citu darbu. Šobrīd jaunietei zāles pārzines palīdzes pienākumi restorānā patīk, taču ir apgrūtinājums – pienākas tikai viena brīva diena mēnesī. Trūkst laika divām būtiskām lietām – brīvprātīgo darbam un iespējai būt kopā ar ģimeni, kas dzīvo Aizkrauklē. Īpaši kopā ar mammu, ko tik ļoti mīl.

Melnbaltajā foto brīvprātīgās meitenes Džulijas stāsts. Darbojoties samāriešu apvienībā viņai ir izveidojies plašs priekšstats par to, kā sabiedrība izjūt tos, kas cietuši no vardarbības. Jauniete ir darbojusies ar krīžu centra bērniem. Stāstu sauksim – Glāze tomātu sulas…

Internetā var atrast Džūlijas rakstītu eseju par mammu. Pirms pāris gadiem viņa piedalījusies kādā konkursā,  pastāstot par savu tuvāko cilvēku citiem. Noprotams, ka tīnes gados abu attiecības bijušas saspringtas, taču bijusi kāda nelaime, un jauniete secinājusi, ka savas bēdas var uzticēt tikai mammai. Konkrēto gadījumu viņa neizpauž, bet esejā rakstīts: "Cik viņa ir ideāls eņģelis manā dzīvē, es sapratu tikai nesen."

Džūlija ir pārliecināta, ka mamma ir pelnījusi visus septiņus pasaules brīnumus, un patiesībā viņa ir kā astotais pasaules brīnums. Kādam var šķist, ka viens cilvēks tiek pārāk idealizēts, taču, kāpēc ne, ja cilvēks tā jūt. Interesanti, ka mammai ar Džūliju ir savstarpēja vienošanās - lai meita par viņu neaizmirstot vecumdienās… apciemojot, pietiktu vien ar tomātu sulu un sieviete būtu laimīga.