Nācis klajā Rimanta Ziedoņa stāstu krājums „Pastaiga”. Seši stāsti – tas ir daudz vai maz? Sešas uz ceļa negaidīti izskrējušas stirnas, sešu cilvēku divpadsmit rokas, kas glābj un augšup ceļ, sešas zvaigznes dzimtas māju vecās akas ūdens spogulī… Stāstu krājuma “Pastaiga” pamatu pamats ir cilvēks, kurš realitātē meklē nevis vienkārši metafizisko dzīves pusi, nezināmu garīgu virsuzdevumu, bet ar lielu tīksmi un labticīgu ziņkāri un zinātkāri klīst dažādos ceļos un neceļos, veikli šķērsojot iespējamā un neiespējamā robežas, šīs “pastaigas” laikā gūstot piepildījumu.

Pats Rimants kādā pārdomu brīdī savulaik teicis tā: „Mana ģimene ir mans prieka avots. Ir labi, ka galvenajās lietās ir kārtība. Tas ir tas pamats. Nu tad tas, vai tev vienu brīdi ir vairāk naudas vai vienu brīdi mazāk, vairs nav tik svarīgi. Katrs var justies, kā viņš pats ar sevi labāk tiek galā. Jāaudzē pašpietiekamība, un pirmām kārtām jāmācās justies labi pašam ar sevi.”