No dienvidnieka temperamenta viņā nav ne vēsts, bet sirsnības - pārpārēm. Visams atceras: „Kad mācījos skolā, Libānā ritēja karš starp musulmaņiem un kristiešiem. Skola atradās tieši kauju zonā, un vecāki vienmēr baidījās, ka es varētu vairs nepārnākt. No tiem laikiem spilgti atceros nemitīgās bombardēšanas un šaušanas. Es uzaugu kristiešu ģimenē, gāju kristīgajā skolā, kur visi skolotāji bija mācītāji, katru dienu bija jālasa Bībele. Un jau skolas laikā zināju, ka gribu būt ārsts.”

Zelta atslēdziņu uz ziemeļnieciskajām latviešu sirdīm traumatologs ortopēds Visams Rafaels atrada tūlīt pēc ierašanās no Libānas Latvijā: pāris mēnešu laikā pašmācības ceļā no bērnu bilžu grāmatām viņš iemācījās latviešu valodu. Tagad, pēc daudziem šeit nostrādātiem gadiem, viņš saka: „Ja kaut kas notiktu ar Latviju, es esmu gatavs cīnīties, aizstāvēt šo zemi līdz pašam pēdējam. Jo te ir valsts, kur dzīvoju, pelnu iztiku un audzinu savus bērnus. Un arī uzcēlu māju. Te es dzīvošu un palikšu ar savu ģimeni.”