Koktēlnieks Antons Rancāns no Rēzeknes novada nupat nosvinējis 80 gadu jubileju. Antons Rancāns, neraugoties uz to, ka varētu baudīt mierīgu atpūtu, joprojām ir sabiedriski aktīvs, pēta vēsturi, aizvadītajā gadā iznāca viena no pēdējām grāmatām “Pievienoti Latvijai”, tāpat Makašānu Amatu vidusskolā māca jaunajai paaudzei kokapstrādi un turpina arī pats strādāt ar koku.

Pie Antona Rancāna ierodos darba dienas rītā. Antons dzīvo Rēzeknes novada Makašānos. Koka mājā, pie kuras izvietots krucifikss. Redzot krucifiksu bija pārliecība, ka esmu atbraukusi pareizi un klauvēju pie īstajām durvīm. Durvis atver stalts, ar iesirmiem matiem, laipnu un nosvērtu seju. Antons Rancāns aicina istabā, kurā gar sienām izvietotas viņa meitas Gundegas gleznas. Uz galda stāv portatīvais dators, ar kuru Antons strādā. Turpat uz krēsla saritinājies guļ kaķis, kurš manai ienākšanai nepievērš uzmanību.

“Pirmkārt, sveiciens aizgājušajā dzimšanas dienā? Pats jūtaties, ka ir jau 80? Nē, vēl nē. Man liekas, ka 18”, atjoko Antons Rancāns.

Antona dzīve saistīta ar koku.. Tas esot ģimenei raksturīgi, tā bijis arī tēvam un vectēvam. Savulaik Rēzeknes Lietišķās Mākslas vidusskolā Antons nodibinājis un vadījis koktēlniecības nodaļu. Šajā mācību iestādē nostrādājis teju 20 gadus. Pievērsies Latgales krucifiksu pētniecībai un atjaunošanai, apmācot šajā amatā arī savus audzēkņus. Antons ir izgatavojis un atjaunojis vairākus desmitus koka krucifiksus daudzās Latgales kultūrvēsturiski nozīmīgās vietās. 1996.gadā par sakrālās koktēlniecības attīstību apbalvots ar Trīszvaigžņu ordeni. Šobrīd krucifiksu atjaunošana esot pierimusi, tomēr katru gadu pa kādam sanākot izgatavot.

“Lielāks pieprasījums bija, kad tikko atjaunojās brīvvalsts, un tad cilvēki ņēma tēvu mājas un tad gribēja atjaunot krucifiksus. Šobrīd turpināt strādāt ar koku? Protams, kā citādi. Vasarā es vienu uzstādīju, atbrauca viens pajauns cilvēks no Kārsavas puses, ka esot vecais nopuvis, simtgadus nokalpojis. Gribas jaunu, uztaisīju viņam”.

Antons Rancāns ir vairāku publikāciju autors, kurās analizē mākslas, izglītības uz sociāla rakstura problēmas. Pēdējos desmit gados aktīvi pievērsies Latgales vēstures pētniecībai, kā rezultātā tapušas trīs grāmatas – “Šaipus. Viņpus.”, “Krievināšana” un “Pievienoti Latvijai.” Antonu aizrauj pētniecība un analīze, lai noskaidrotu, kā bija patiesībā. Analizē Antons arī savās koka skulptūrās. Mākslinieks no koka veidojis arī politiķu, kultūras darbinieku un populāru cilvēku šaržus. Antons savās skulptūrās var būt ironisks un arī ass, vēloties redzēt sabiedrībā izmaiņas.

“Var pasmīdināt cilvēkus, bet es redzu, ka tas nedod nekādu rezultātu. Pēdējā laikā varētu uztaisīt kau ko. Ir viena otra doma, jāķeras klāt būs”.

Antons Rancāns turpina arī strādāt savas dzīvesbiedres vārdā nosauktajā -Lūcijas Rancānes Makašānu Amatu vidusskolā. Māca jauniešiem kokapstrādi. Darbs skolā Antonam ir svarīgs.

“Bez darba ir grūti, tādēļ skolā pastrādāju, tāda pusslodzīte ir. Negribas vairāk neko ņemt, lai tie jaunie darbojas, bet pastrādāju, lai kontaktētos un būtu lietas kursā par to, kas notiek”.

Antons Rancāns saviem skolēniem māca, ka ir tikai divas iespējas, kā dzīvot: vai nu strādāt vai zagt. Ar savu piemēru rāda, ka ir jāstrādā, jāanalizē sev apkārt notiekošais, jābūt atbildīgam un lai gan piesardzīgi, tomēr uz dzīvi jāraugās pozitīvi.