Laikā, kad varam brīvi par savu dzīvesvietu izvēlēties vai jebkuru pasaules valsti, ģimenes saites daudzās latviešu ģimenēs sāk pārtrūkt. Lai saviem bērniem un mazbērniem atstātu informāciju par viņu tuvākiem un tālākiem senčiem, ludzāniete Evita Andrejeva jau vairāku gadu garumā pēta savas dzimtas saknes un zīmē savas dzimtas koku. 

“Kādreiz skolas laikā, autobusā kāda tantiņa man jautāja, kā bērns es esmu? Es viņai pastāstīju, kas ir mans vectēvs un vecmāmiņa, un viņa man ieteica pētīt sava vectēva radurakstus, jo tas būšot interesanti,” tā par ideju pētīt radurakstus, stāsta ludzāniete Evita Andrejeva, atklājot, ka tikai pēc kādiem 20 gadiem viņa ir atcerējusies tolaik saņemto padomu un meklējot tuvus un tālus radiniekus, atklājusi, ka radu rakstu pētīšana  tiešām ir  interesanta nodarbe, kas spēj aizraut.

Pirmais un visvērtīgākais informācijas sniedzējs esot bijis Evitas vectēvs Tadeušs Ruško, kurš savu mūžu nodzīvojis Zvirgzdenes pagastā. Viņš dalījies atmiņas par radinieku likteņiem un  konsultējis Evitu, palīdzot zīmēt dzimtas koku. Vēlāk palīgā nākuši ari citi radinieki.

“Pagāja gadi, es apprecējos. Mūsu mājās ienāca internets un pēc kāda laika sociālajos tīklos uzradās kāds radinieks no manas vecvecmammas puses, kurš pēta Mičuļu dzimtu. Tā arī esot no Zvirgzdenes. Viņš man pastāstīja kas ir jādara, lai es varētu sākt pētīt.  Un tad sākās lielie kurmja rakumi, negulētās naktis un  domas, domas, domas.  Un galu galā bija tā, ka vectēva stāstīto par trim brāļiem ģimenē, vismaz pagaidām mēs oficiāli  pierādīt nevaram. Pašlaik izpētīts tikai viens dzimtas  zars un tie divi pagaidām stāv maliņā.”

Pētot savu radu rakstus Evitai ir izdevies dokumentāli pierādīt savu dzimtu septiņās paaudzēs.

“Oficiāli, es esmu atradusi ar visiem dzimšanas datiem septiņas savas dzimtas paaudzes. Tas ir ieskaitot ar maniem bērniem,”  Evita atklāj, ka raugoties dziļi pagātnē var nejauši sastapties ar tagadni.

"Septītajā paaudzē sanāk , kas ir mans tālākais sencis ir Pēteris Ruško un viņam bija sieva vārdā Ieva. Un tagad man ir meita Ieva.”

Evita atklāj, ka viņai interesantāk ir pētīt tieši vectēva radurakstus, jo viņš ir vietējais cilvēks. Viņa saimes visi nozīmīgākie momenti - gan dzimšanas, gan miršanas ir atrodamas vietējos avotos Dzimtsarakstu nodaļas arhīvā.

“Man vienmēr interesanti, runājot ar cilvēkiem, it īpaši veciem, pajautāt sievietēm, kāds viņām ir tagad uzvārds un kāds ir bijis meitas uzvārds. Tas man ir kā slimība . No tā es tālāk šķetinu vai šis cilvēks var noderēt manam ciltskokam, no kurienes iet viņa saknes.”

Pētot savu radu saknes, Ludzā ir izveidojies domu biedru grupa, kur Evita dodas gan pēc padoma, gan pēc palīdzības, jo pētnieciskajā darbā  pat neliels sīkums, kaut kur baznīcas grāmatās vai tautas skaitīšanas laikā minēts uzvārds, var likt sākt ritināties veselam dzimtas kamolam. Meklējot radiniekus gan klātienē, gan izmantojot dažādas datu bāzes, Evitu gaidījuši neskaitāmi pārsteigumi.

“Irēna Lipska ar padomu palīdz. Mēs pie viņas bieži nākam, aprunājamies, ko atrodam, viņa uzklausa, pastāsta savu redzējumu. Atklājās, ka  Irēna ir no viena manas dzimtas  zara. Kad es aizgāju pie viņas uz Dzimtsarakstu nodaļu apjautāties ko darīt, un viņa papētījusi manu ciltskoku , parādīja sevi.”

Tāpat, pētot savus radurakstus Evitu gaidījis vēl viens pārsteigums -- izrādījās, ka  kaimiņiene arī ir viņas radiniece. Taču par  savu radurakstu pētīšanas galveno mērķi  šobrīd sieviete uzskata  dokumentālu pierādījumu  tam, ka vectēvam ir bijuši divi brāļi atklāšanu. Par to ir savākta mutvārdu informācija, taču dokumentālu apliecinājumu  pagaidām neesot.

“Ādams, Voiceks, Tadeuši... Katrā dzimtā ir bijis viens vai divi, tā kā mans tētis bija Francis, tad viņiem katrā zarā bija pa Francim. Maritas, Lauras, Inese, Irēnas, Raimondi, Antoņinas, Daces, Bonifācijs, Daniels, Jūliāns,” raugoties sava ciltskoka vectēva atzarojumā, radinieku vārdus min Evita, piemetinot, ka esot vēl vecmammas Marijas, kuras radu raksti sākas  Balvu un Viļakas puses, mape. Un tur jau tās – Loginu  saimes radurakstus ir pētījis cits Evitas radinieks.

Savu kārtu gaida arī vīra  radurakstu pētīšana. Tāpēc Evita smejoties secina, ka radurakstus var pētīt  vai visu dzīvi. Taču hobijs ar noteiktu mērķi – tā savu pētniecisko darbu sauc Evita, nebūt nav vienīgā sievietes aizraušanās.

Evita ne tikai strādā valsts darbā, bet arī audzina 11 un 3 gadus vecās meitiņas, apdarījusi mājas soli, steidz uz mēģinājumiem Ludzas tautas namā.

“To, ko esmu iesākusi darīt, to es arī cenšos darīt: dziedāt, dejot. Rokdarbi tā ir mana sirdslieta. Visam savs laiciņš. Dziedu Ludzas tautas nama folkloras kopā “Dzeipori” un dejoju deju kolektīvā “Reizē.””

Ludzas pilsētas galvenajā bibliotēkā notikusi kārtējā un jau varētu teikt -- tradicionālā  dzimtas rakstu pētnieku tikšanās. Bibliotēkas darbinieki sagatavoja tematisko izstādi, turpina bibliotēkas vadītāja Inta Kušnere.

“Pasākuma iniciatore bija Evita Andrejeva. Viņa atnāca uz bibliotēku un pastāstīja, ka ir tāds interesentu pulciņš, kuri pēta savus radu rakstus, un viņiem būtu vajadzīga sava telpa, kur sanākt kopā  un dalīties pieredzē. Evita ir ļoti enerģiska un es pat brīnos kā viņa visu paspēj šajā dzīvē. Viņai ir ģimene, un viņa vēl nodarbojas ar tādu nopietnu lietu kā savas dzimtas pētniecību, un  tas paņem ļoti daudz laika.”

Evita Andrejeva sapņo apzināt visus savas dzimtas pārstāvjus no vectēva puses un sarīkot kopīgu tikšanos vectēva dzimtenē Zvirgzdenes pagasta Laučos.