Vairāku gadu desmitu garumā ar raitu dejas soli novadā, Latgalē un Latvijā skatītāju atzinību iekarojis vecākās paaudzes deju kolektīvs „Atvasara” no Ludzas. Aizvadītajā nedēļā ar vērienīgu koncertu, kurā piedalījās gan paši jubilāri, gan daudzie tuvie un tālākie ciemiņi, “Atvasara” nosvinēja savu 30. dzimšanas dienu. 

Dziesma “Pie Dieviņa gari galdi”, pateicoties tās dzīves jēgas pilnajiem tekstam, ir kļuvusi par Ludzas vecākās paaudzes deju kolektīva “Atvasara” himnu. Tā skan gan skumjos, gan prieka brīžos. Tiesa, pēdējo ir vairāk un tas dod spēku, lai arī senioriem, bet joprojām stipriem Latgales cilvēkiem neieslīgt ikdienas grūtsirdībā, uzturēt sevi labā fiziskā formā.

“Es sienu nāmātu, kas ir 3 metrus garš. Pag,  jāpārsien vēlreiz, tas tik ātri neiet! Te diezgan sarežģīti tas notiek.”

Tautas nama abās ģērbtuves pirms lielā jubilejas koncerta pulcējas sievas. Nopietnākais darbs, uzvelkot tautu tērpu, ir pareizi sasiet galvasautu – nāmātu, to prot sasiet tikai ilggadējā kolektīva dejotāja Ļuba Šantare.

“29 gadu garumā laikam vienīgā tagad sienu. Kad braucām pirmo reizi uz Rīgu uz Dziesmu svētkiem, tad jau vajadzēja nāmatus. Sākumā mums bija aubes, bet tā kā Latgalei aubes nav  raksturīgas, tāpēc ar mūsu pirmo vadītāju Irēnu Noviku  iemācījāmies siet namātu vienā vakarā.”

Kolektīva vīri jau sapucējušies sēž aiz kulisēm un spriež par dzīvi. Šajos trīsdesmit gados kolektīvs ir uzstājies tik daudz reižu, ka uzskaitīt precīzi nav iespējams. Taču dejotāji atzīst, ka uztraukums un pat neliels lampu drudzis valdot pirms katra koncerta.

Mūsu vecumā pats galvenais ir kustības, un šādas iespējas mums ir vismaz reizi nedēļā. Ziemas tumšajos mēnešos saiet kopā, redzēt vienam otru, izkustēties, un tās kustības arī nav tādas kā ikdienā, kad tu sēdies, ej un dari. Šeit ir visāda veida kustības un emocijas.”

Ojārs Strazds, kurš “Atvasarā” dejo 5 gadus, joprojām  strādā algotu darbu , bet tas viņam netraucē reizi nedēļā vakarā doties savus 10 kilometrus garo ceļa gabalu līdz Ludzas Tautas namam, kur otrdienās notiek “Atvasaras” mēģinājumi.

“Tas ir pluss. Iesaku visiem iet dejot, citi iet uz aerobiku, bet mēs šeit paši uzlādējamies, gan arī sniedzam kādam citam estētisku baudījumu.”

“Atvasara” ir viens no tiem deju kolektīviem, kurš savas pastāvēšanas laikā ir apceļojis vai visu Latviju, pabijis ārzemēs un, protams, Dziesmu svētkos.  Arī šogad Ludzas seniorus varēs redzēt Rīgā gan Dziesmu svētku gājienā, gan uz lielās skatuves. Aloizam Mežulim tie būs jau trešie Dziesmu svētki kopā ar “Atvasaru”.

Es tā rēķināju, cik tad es kopā esam? Sanāk, ka jau gadus piecpadsmit dejoju. Šie būs jau trešie Dziesmu svētki. Katra jauna deja  nes sava veida grūtību, un es neteiktu, ka šīs dienas dejas ir vieglākas par tām, kas bija agrāk. Katrā ir jāiegulda darbs. Pirms mēģinājuma pēc darba negribas nekur, tas ir ar lielu, lielu piespiešanos tu brauc uz to mēģinājumu. Pēc mēģinājuma tu esi gandarīts, tu esi atslēdzies no ikdienas darba. Tas ir kolosāli.”

Deju kolektīva pastāvēšanas laikā tajā kurš ilgāk, kurš mazāk  ir dejojuši 84 dejotāji gan no Ludzas pilsētas, gan no tuvākās apkaimes. Ludzāniete Ļuba Šantare “Atvasarā” ir no tās dibināšanas dienas. Ilgus gadus kopā ar vīru Jāzepu viņi roku rokā izdejojuši visu kolektīva repertuāru.

“Ja man kādreiz pateiktu, ka tagad tev katru otrdienu 30 gadu garumā būs jāiet uz mēģinājumu, varbūt es padomātu,” joko Ļuba, uzsverot, ka tomēr “Atvasara” viņas dzīvē ir ieņēmusi stabilu vietu un tagad katrs mēģinājums ir atkalredzēšanās reize ar interesantiem un jau tuviem cilvēkiem.

“Mums ir kopēja Ziemassvētku sagaidīšana. Toreiz vēl svinējām 8. martu. Tagad atkal Ziemassvētki ar Ziemassvētku vecīti. Mums ir arī jauka tradīcija, kad sezonas sākumā un noslēgumā mēs braucam pie tiem, kas guļ kapu kalniņā, noliekam ziedus, mēs viņus atceramies. Tad atnākam pasēžam  un parunājam par dzīvi.”

Ja agrāk tērpus dejām nācies darināt pat pašiem dejotājiem, tad tagad “Atvasara” tāpat kā daudzi citi deju kolektīvi ar dažādu iestāžu atbalstu ir saņēmuši divus tērpus – vai pustūkstoti vērtībā katru.

Taču dejotāji atzīst, ka tas, protams, uzlabo kolektīva vizuālo tēlu, dod lielāku pārliecību par sevi, taču galvenais tomēr esot tas kopā darīšanas un varēšanas spēks, turpina  “Atvasaras” vadītāja Sarmīte Stapule.

Pirms pieciem gadiem, kad mēs bijām Dziesmu svētkos, tad seniori bija vistrakākie. Viņi vis kaut ko izdomāja, lai īsinātu laiku tajos momentos, kad mēs atradāmies skolā, kad nenotiek intensīvais darbs. Viņi izdomāja brīdī, kad ir kāda pauzīte, nevis vienkārši gulēt, kā nogurušie jaunieši to darīja, bet centās aizbraukt kaut kur Rīgā paskatīties, kur ir  kādi Dziesmu svētku pasākumi. Viņi bija tie, kuriem vajag vēl."

Sarmīte, kura vada “Atvasaru” jau 20 gadus savus dejotājus pazīst tikpat labi kā ģimenes locekļus, katru var noraksturot, par katru pateikt labu vārdu, bet visiem kopā novēl:

“Veselību, jo pārējo visu var nopirkt, uzdāvināt, iegādāties. Prieku, par kuru nav jāmaksā. Dejot lusti, kad redzi cilvēka acīs dzirkstelīti.”

Ludzas novadā ir deviņi deju kolektīvi un divas deju kopās. No tiem liela daļa ir jauniešu kolektīvi, un “Atvasarai” dejotāju nevajadzētu trūkt arī nākamajos 30 gados.