Laba un raita valoda, skaidra dikcija un patīkams tembrs: uz šiem trim vaļiem vēlams balstīties ikvienam profesionālam radio runātājam. Ja balss tembrs kāds nu katram ir tāds ir, tad runu un valodu gan var “izdreijāt”, un ar tādiem dreijātājiem, pareizāk sakot radio runas mākslas bijušajām un esošajām skolotājām un konsultantēm Ainu Matīsu un Ruti Runci saruna raidījumā. Viņas stāsta par stingro disciplīnu ēterā senlaikos un valodas kļūdām tagad.

Droši vien, ka īsteniem grāmatu tārpiem Rutes Runces vārds saistās ar viņas tulkotajiem literārajiem darbiem - Tekerija „Liekulības tirgus” Apdaika „Kentaurs”, Dikensa „Ziemassvētku dziesma”, kā arī Latvijas teātros iestudētās lugas „Pilnos auļos” un „Salemas raganas” ir Rutes Runces tulkojumi. Taču ilgus gadus viņa ir arī strādājusi Latvijas radio, tiesa ar pārtraukumiem un dažādos amatos. Pirmais darbs - diktore, tur Rute nonāk tieši no skolas sola tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām. Līdzās diktores darbam Rute Runce nejaušības pēc nokļuva arī Radio dramatiskajā ansamblī.

Pēc laika jauno diktori atlaida. Atlaišanas iemesls – nav piemērota darbam. Kā vēlāk kadru daļas vadītāja paskaidrojusi – vadībai nav paticis, ka Rute studē angļu valodu un viņas radio runāšanā jaušams svešāds akcents. Oficiālais iemesls gan bijis jau pieminētās svešvalodu studijas un Rutes atteikšanās stāties komjaunatnē. Rute Runce darbu turpināja toreizējā Latvijas valsts izdevniecībā un pēc vairākiem gadiem tika aicināta atpakaļ uz radio par dispečeri, jeb kā viņa pati teic - daudz latviskāk - par klajā laidēju, tātad par darbinieku, kurš atbild par raidījuma skanēšanu ēterā. Darbu izdevniecībā Rute nepameta, strādāja radio uz pusslodzi un vēlāk, paklausot radio kolēģu lūgumam, viņa arī sekoja runai radio ēterā, un konsultēja diktorus valodas jautājumos.

Valodas speciāliste bilst, ka pēdējā laikā viņa īpaši necenšas “spicēt ausis” un pierakstīt katru kļūmīgo izteiku, kas atskan radio un televīzijā, tomēr ir tādi valodas negludumi, kas nepaslīd garām pieredzes bagātajai runas konsultantei.

Priekšvēsture Ainas Matīsas radio balsu skološanai ir meklējama viņas dzīvesbiedra, režisora Arnolda Liniņa (1930-1998) darba gājumā, kurš savulaik te pasniedza runas mākslu. Pēc Liniņa aiziešanas mūžībā, Aina Matīsa tika izraudzīta kā viņa darba turpinātāja. Tie jau bija laiki, kad ziņas lasīja paši to gatavotāji un diktori vairs nebija vajadzīgi, tomēr, ja šajā raidījumu ciklā lūkojamies uz radio vēsturi, tad kopā ar Ainu Matīsu noskaidrojam, pēc kādiem kritērijiem savulaik izraudzījās diktorus.