Sagaidot Latvijas Radio 90. jubileju, ielūkojamies Latvijas Radio vēsturē un skaņu ierakstu arhīvā.

Raimonda Paula un Egila Švarca 1956. gadā izveidotais Radio estrādes sekstets organiski iekļāvās 1957. gadā izveidotajā Rīgas estrādes orķestra sastāvā un arvien mazāk laika varēja atlicināt ierakstiem. Talkā nāca muzikologs Igors Jakovļevs, izveidojot atkal jau ārštata mūziķu kolektīvu, kurš darbojās no 1958. līdz 1963. gadam. Arī tas sadarbojās ar dziedātājiem Valentīnu Butāni un Edgaru Zveju, radot pirmo latviešu estrādes dziesmu paraugus, un šajā ansamblī klavieres spēlēja latviešu džeza leģenda Ivars Mazurs, no Raimonda Paula vadītā seksteta to atšķirt viegli, jo vibrofona vietā izmantots demokrātiskais akordeons.

Edgara Zvejas balss nav sajaucama ne ar vienu citu. Kad izskatīgais dziedātājs no Liepājas muzikāli dramatiskā teātra pārcēlās uz Rīgas operetes teātri, tas darbojās Kirova parka būcenītī un arī latviešu estrādes mūzika bija bērna autiņos. Par vienu no tās celmlaužiem kļuva tieši Edgars Zveja, kura balss no Operetes teātra skatuves pārcēlās arī uz radioviļņiem, diendienā skanot ne tikai radio pārraidēs, bet arī skaņu platēs un magnetofona ierakstos un kļūstot par neatņemamu muzikālās dzīves daļu.

Radio lauku kapelas simfoniskais skanējums

Iespējams, dažs radio klausītājs ar smaidu un pat ironiju atceras savulaik ētera viļņos skandinātos Gunāra Ordelovska (attēlā) vadītās Radio lauku kapelas ieskaņojumus – tās bija latviešu tautas dejas un dziesmas modernizētos aranžējumos un pēc Ordelovska ieskata pildīja to pašu izklaides funkciju, ko vēlāk pārņēma estrādes ansambļi.

Radio lauku kapela dibināta1959. gadā, kad latviešu tautas mūzika instrumentālā veidā radio nemaz neskanēja. Ordelovska nodoms bija atdzīvināt aizmirstās latviešu tautas melodijas, bet, kā saka, populārā un jebkuram saprotamā veidā. Skaņdarbu aranžējumus veidoja Ordelovskis pats, to pamatā bija autentiski folkloras materiāli, kuru vākšanā bija piedalījies pats Ordelovskis, skanējums tika veidots bez koklēm, mežragiem un citiem tautas meistaru darinājumiem, toties izmantojot simfoniskā orķestra stīgu, metāla un koka pūšamos instrumentus.

Arī Padomju Latvijā drīkst spēlēt saksofonu!

Ar saksofona skaņām un Maksima Gorkija citātu sākas 1963. gada raidījums, kas veltīts padomju varas iepriekš tik nīstajam instrumentam – saksofonam. Džezs iemiesoja rietumnieciskā dzīvesveida izlaidību un tā vārdu nebija ieteicams pieminēt līdz pat 50. gadu beigām – arī tādēļ Padomju Savienībā tika izgudrots visaptverošais žanra apzīmējums estrāde, zem kura birkas ne tikai Latvijas Radio estrādes sekstets un Rīgas estrādes orķestris atskaņoja vistīrāko džezu. Acīmredzot 1963. gadā iestāžu uzstādījumi bija mainījušies, ja jau propagandas iestādē, radiokomitejā, cenzori bija atļāvuši izskanēt saksofonam veltītajam raidījumam, kurā stāstīts par šī instrumenta vēsturi un piesaukti godājami klasiķi, kā Moriss Ravēls, kurš slavenajā „Bolero” arī ļāvis skanēt saksofonam. Interesanti, ka šis raidījums veidots kā konkrēta mūziķa personisks stāsts – viņa vārds mums diemžēl nav zināms, jo tekstu savā nostādītajā balsī ierunājis radio diktors Alberts Liepa.

Latvijas Radio un TV estrādes un vieglās mūzikas orķestra izveide

Vai zinājāt, ka no Rīgas skaņu plašu fabrikas ražojumu klāsta 1956. gadā tikai 5 procenti bija atvēlēti latviešu mūzikai? Ar Vissavienības skaņu ierakstu firmas „Melodija” Rīgas studiju Radio bija noslēdzis līgumu par skaņu ierakstu apmaiņu, sekojoši – radiokomitejas ierakstus „Melodija” drīkstēja izdot skaņuplatēs un Radio savās programmās varēja izmantot „Melodijā” tapušos ieskaņojumus. Tomēr izklaidējošās mūzikas ētera vajadzībām arvien bija par maz, sevišķi 60. gadu kontekstā, kad rietumu pasauli bija pārņēmusi bītlomānija - Padomju Savienības ideologiem nācās atspēkot šo rokmūzikas vilni. 1966. gadā, kad komponists un bijušais Rīgas estrādes orķestra mākslinieciskais vadītājs un diriģents Ringolds Ore (attēlā diriģe REO, soliste Valentīna Butāne) ķērās pie Latvijas Radio un TV estrādes un vieglās mūzikas orķestra izveidošanas, lielākajā daļā padomju republiku šādi radiokomiteju orķestri jau darbojās. Tomēr Orem nācies sešas vai septiņas reizes braukt uz Maskavu pie priekšniecības, lai rādītu ierakstus un pārliecinātu, ka nepieciešams radio izveidot mūziķu štata vietas.

Latvijas Radio skaņu arhīvs atgādina zelta raktuves, kur rūpīgam meklētājam ik pa laikam iespējams uzdurties kādam dārgumam – protams, ļoti žēl, ka tajā nav saglabāti visi kādreizējo radioraidījumu ierakstu lenšu ruļļi. Gan par raidījumiem, gan par skaņu ierakstu apstrādes gaitu varētu stāstīt stundām ilgi, un ir arī dažas spilgtas anekdotes no radio darbinieku leksikas, piemēram: ierakstu daļā uz jautājumu: Kas tur ir ar to Veltu Līni?, skan atbilde: Jau sen izgriezta un guļ uz galda! Runa, protams, ir par magnētiskās lentes montāžu, un ar lentēm gadījusies ne viena vien ķibele, kad tā bijusi uztīta no otra gala, skanējusi neīstajā ātrumā vai vispār nobrukusi no centriņa īsi pirms atskaņošanas.

Jau sen aiz kalniem tas laiks, kad gada nogalē Latvijas radio klausītāji ar nepacietību gaidīja "Mikrofona" aptaujas rezultātus. Žurnālists Gunārs Jākobsons bija tas, kurš jau 1967. gadā lūkoja sarīkot speciālu latviešu dziesmu aptauju sākumā bez klausītāju atsaucības, tomēr 1968. gadā aptauja izdevās un tajā uzvarēja Raimonda Paula un Alfrēda Krūkļa "Mežrozīte" atslēdznieka Zigfrīda Račiņa priekšnesumā. „Mikrofona” dziesmu aptauja ar dažiem pārtraukumiem notika līdz pat 1993. gadam.