Pirms 80 gadiem mikrofonu iekāra krūmā un skaņu platēs rakstīja lakstīgalu balsis, tagad izlīdzas ar interneta vietnēs atrodamo dzīvnieku skaņu klāstu vai raksta savus mājdzīvniekus, vai imitē zvēru skaņas, piemēram, ar  cepuri. Ir arī tādi radioļaudis, kas tup purvā vai staigā pa mežu ar mikrofonu. Kā top dzīvnieku raidījumi, to stāstīs zaļā  radiožurnāliste Anitra Tooma un šī raidījuma autore Zane Lāce.

Pirmais bija gailis. Tā jāsaka, ja runājam par dzīvnieku balsu ierakstiem Latvijas Radio. Proti, netālu no toreizēja Rīgas radiofona – Vecrīgā mita pulksteņmeistars Kuzņecovs, kuram piederēja pāris balti dresēti gaiļi, kuru fotoattēli arī iemūžināti pagājušā gadsimta 30. gadu presē. „Jaunāko Ziņu” 1934. gada maija numurā var lasīt „…pagājušā gadā Rīgas radiofons sagādāja saviem klausītājiem lielu pārsteigumu ar baltu gailīšu palīdzību: vispirms tos gailīšus dresēja pulksteņmeistars Kuzņecovs, tad viņi iedziedāja plati un pēc tam viņu dzīvespriecīgais kikerigi sāka skanēt ik rītus- labrīta vietā.”

Šo rindu autors ir žurnālists Kārlis Krūmājs-Štrauhs, starp citu, populārās dziesmas „Laša kundze bola acis” vārdu un humoristiskās grāmatas „ Dižkareivis Vilibalds Drosmiņš.” autors. Viņš arī tajā pašā „Jaunāko Ziņu” numurā ir uzrakstījis reportāžu par lakstīgalu koncerta ieskaņošanu radio.

Fragments no raksta

„ (..) Jauka maija pēcpusdiena, spēcīga mašīna apstājas kanāla malā pie pirmā radiomasta, pa kāpnēm nāk lejā Radiofona sporta šefs U. Miezītis, tehniķis R. Ozols. un minētais gaiļu īpašnieks - pulksteņmeistars Kuzņecovs. Viņi nes lielu čemodānu, patafonu un elektrības bateriju. Ielādējamies mašīnā un braucam Jūrmalas virzienā. Laižam cauri Kurzemes Šveices galvaspilsētai - Kandavai un apstājamies kaut kur krūmos. Tur dziļā un ziedošā gravā līkumo Amula. Man paskaidro: „Mūsu aģenti ziņoja, ka te dzied lakstīgalas.” Mēs ejam ar čemodānu, patafonu un baterijām, lienam krūmos. No čemodāna tehniķis tin ārā kabeli ar uztvērēja mikrofonu galā. To uzkar krūmā. Kabeli velk tālāk. Čemodānā iemontēts skaņu pastiprinātājs. No tā vads pie baterijas un patafona. Uz patafona plates vietā balta vaska ripa. Nu jau tā lieta skaidra - lakstīgala dziedās mikrofonā un vaska platē rakstīsies viņas dziesma. Pīpot nedrīkst, runāt - tikai klusi. Tāpēc es čukstu: „Bet vai tā lakstīgala tiešam nāks pie mikrofona?” „Es viņu pasaukšu”- atbild Kuzņecovs. Viņš paslēpjas krūmos pie paša mikrofona un tur atskan putna svilpieni. „Kuzņecovs tēlo lakstīgalas jaunkundzi, kas aicina uz randiņu lakstīgalas kungu,” čukst man ausī Miezis. „Īstais dziedātājs ir tikai lakstīgalas kungs.” Paiet dažas minūtes, tikai mūsu lakstīgalu jaunava, kas starp citu jaunībā bijis grieķu-romiešu cīņas čempions, maija naktī raida savus ilgu saucienus.

Un tad!... Mēs dzirdam spārnus tumsā. Un iedziedājās lakstīgala pie mikrofona. Sākumā dažas atsevišķas notis, mazs trilleris. Kā virtuozs pārskrien klavieru taustes, pirms sākas slaveno variāciju brāzmas. Tehniķis palaiž atsperi. Vaska ripa sāk griezties un adata velk uz tās Amulas lakstīgalu dziesmu rakstus. „Man pietiek,” beidzot čukst tehniķis. „Četras plates.”

Lakstīgala, kas vītero raidījumā Reiz radio... gan nav no tām ulamaņlaika vaska platēm, bet pēdējo gadu ieraksts, ko veicis šobrīd profesionālākais putnu balsu rakstītājs – ornitologs Edmunds Račinskis, biežs viesis radio raidījumos par dabu. Kā saka raidījuma „Zaļais vilnis” veidotāja Anitra Tooma, tad Edmundam ir absolūtā dzirde uz putnu balsīm, un kopš viņa ir redzējusi šī ornitologa ierakstu aparatūru un nopietno pieeju spārnaiņu skaņu ierakstiem, viņa vairs nepūlas ar savu radiomikrofonu iemūžināt putnu balsis, Anitra tās ņem no interneta skaņu krājumiem.

Radiomājā ir divas "zvērīgas" žurnālistes, jau dzirdētā Anitra Tooma un arī raidījuma Reiz radio... autore Zane Lācē sešus gadus tapināja „Kustoņu pasauli”, kurā arī uzkrājusi pieredzi dzīvnieku skaņu rakstīšanā.

Kā vienu no skaistākajiem dabas skaņu ierakstu momentiem viņa atceras Ugāles mežos rakstīto briežu bauri rudenī.

"Kopā ar mežsargu Mārci Pavloviču vairākas stundas tupējām lauka malā, un vērojām, kā tumstot vairāku simtu metru attālumā no mums parādās briežu kungi, lai cīnītos par briežu dāmu uzmanību. Tādas pašas jaukas atmiņas ir no citas tikšanās ar Mārci Pavloviču, kad lietū dirnējām no vakara līdz vēlai naktij meža vidū, lai ierakstītu medņu knipelēšanu. Vakarā nekādu skaņu nedabūju, tik nosalušas kājas un pāris stundu miega, lai četros no rīta atkal dotos uz to pašu vietu un tiktu aplaimota ar dažiem vārgiem putna knikšķu ierakstiem, bet sagaidītu skaists rītu mežā un vērotu kā daba mostas,” stāsta Zane Lāce. “Protams, ka labākā vieta eksotisku dzīvnieku ierakstiem ir mūsu zoodārzs, kur pateicoties zoodārza cilvēkiem darba dēļ, tieku vietās, kas apmeklētājiem parasti ir liegtas, un tad pēc pilnas programmas varu pamielot acis un ausis ar dažādiem jaukumiem, piemēram, Kakadu papagaili, kas pēc izskata atgādina palienu spalvainu zefīru ar ļoti valdzinošu un saprātīgu acu skatu, bet pamatīgu knābi, kas neatsakās arī iecirsties mikrofonā.”