Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā pētām, cik konkurētspējīgas ir dažādas Eiropas Savienības dalībvalstu pensiju sistēmas un vai Eiropas jaunatne spēs uzturēt ar katru gadu pieaugošo veco eiropiešu skaitu?

Saruna studijā par Krievijas - Ukrainas konfliktu. Pēdējās dienās Ukrainas un Krievijas krīze atkal ieguvusi jaunus pavērsienus, iesaistītās puses atkal tiek aicinātas sēsties pie galda un runāt par Minskas vienošanos. Viesi studijā: Austrumeiropas politikas pētniecības centra izpilddirektors Andis Kudors un Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uģis Lībietis.

Vēl raidījumā stāstīsim par to, kā ASV akadēmiskajā vidē vērtē prezidenta vēlēšanu kampaņas, kā arī pievērsīsimies valstiska līmeņa zviedru - turku "tvitersāgai" par seksu ar mazgadīgajiem.

Pensionēšanās vecums turpinās pieaugt

Tiem, kas sāk savas darba gaitas šobrīd un pirmo reizi nonāk darba tirgū, noteikti neinteresē, kāda būs viņu pensija un cik gadu vecumā viņi to varēs saņemt. Pensijas vecums, valsts garantētā apdrošināšana un jebkāda papildus krāšana - tas viss parasti rada sajukumu un iedzīvotāju dusmas. Ideja, ka godīgi strādājot, saņemšu lielu pensiju vecumdienās, piepildās tikai nedaudziem. Pārsvarā strādājošais, aizejot pensijā, saskaras ar nepatīkamu pārsteigumu, ka pensija nekas ievērojami liels nav.

Lielu jezgu vienmēr saceļ jebkādas spekulācijas par pensionēšanās vecumu. Piemēram, Vācijā karstas diskusijas izraisīja centrālās bankas analītiķu paziņojums, ka tiem jauniešiem, kuri šobrīd nonāk darba tirgū, jābūt gataviem pensijā iet tikai 69 gadu vecumā.

Demogrāfiskā situācija un ekonomiskā attīstība nav tāda, lai garantētu pensijas agrāk. Turklāt, pieaug arī cilvēku dzīves ilgums, kas liek valstīm ilgāk maksāt par sociālajiem pakalpojumiem. Tāpēc pēdējās cerības, ka pensijas var atļauties maksāt ekonomiski attīstītas valstis, sagrāva Vācija. Ierasti spēcīgākā un viena no labāk organizētajām ekonomikām Eiropā un pasaulē sāk atzīt savu bezspēcību. Vācijas Bundesbankas paziņojumus jau atsevišķi politiķi nosaukuši par muļķībām. Piemēram, Vācijas vicekanclers Zigmārs Gabriels ieteicis Bundesbankai nelīst, kur nevajag.

“Ja es būtu baņķieris Bundesbankā, tad es arī nāktu klajā ar šādām idejām. Šie cilvēki, kas brīdina par pensionēšanās vecuma palielināšanu, visi saņem labas algas, strādā maz satraucošu darbu un viņiem ir ļoti labas vecumdienu garantijas. Strādnieki, tirgotāji arī medicīnas darbinieki un es, uzskatām, ka šīs idejas ir dumjas,” tā Zigmārs Gabriels.

Daži Zigmāra Gabriela izteikumus jau nosaukuši par populismu. Tomēr pensiju princips pats par sevi ir vai nu novecojis, vai nu jau no sākta gala iecerēts kā nepietiekami nodrošināta sistēma. Kamēr cilvēki strādā, viņu iemaksas tiek izmantotas citu pensionāru uzturēšanai. Taču problēmas rodas, kad pensionāru kļūst vairāk un iemaksas nesedz pakalpojumu cenas.

Neizbēgama ir tendence palielināt pensionēšanās vecumu. Eiropas Savienībā mērķis ir izlīdzināt pensionēšanās vecumus, lai pieturētos pie daudz maz līdzīgām sistēmām. Kaut vai mums, Latvijā, pensijas vecums ir audzis kopš iestāšanās ES. Šobrīd, vidējais pensijas vecums Eiropā tuvojas 65 gadiem.

Protams, te jāņem vērā, ka pensionēšanās ir iespējama arī pirms laika. Tomēr nenoliedzama saglabājas virzība uz tā pieaugumu. Šobrīd tieši Vācijā, Dānijā, Spānijā un Francijā ir nolemts ieviest robežu 67 gadi, kamēr tādās valstīs, kā Somijā, Grieķijā, Dānijā, Kiprā, Itālijā, Portugālē, Nīderlandē un Slovākijā ir izvēlēts ceļš saistīt pensijas vecumu ar dzīves ilgumu un labklājību. Atkarībā no šiem rādītājiem, pensijas vecums 2050. gadā varētu sasniegt pat 72 gadus Dānijā, 69-71 gadu Grieķijā, Itālijā, Kiprā, Īrijā un Lielbritānijā, Baltijas valstis, kopā ar Beniluksa valstīm varētu saglabāt 65-66 gadu robežu. Viens gan ir skaidrs, ka, vērtējot, kādā vecumā iet pensijā, nevar par pamatu ņemt tikai materiālo labklājību. Skaidrs, ka Eiropas dienvidos ir labvēlīgāks klimats cilvēku dzīves ilgumam, kas pagarinātu darba mūžu grieķiem, itāļiem vai portugāļiem. Savukārt Dānijā veselības aprūpe ir tik augstā līmenī, ka šīs valsts iedzīvotāji ilgāk saglabā darba spējas.