Raidījumā Septiņas dienas Eiropā stāstām par Eirogrupas panākto vienošanos saistībā ar Grieķijas parādu restrukturizēšanu. Savukārt studijā saruna par latviešiem Kannās, kino tendencēm Eiropā un par to cik šobrīd kino māksla atspoguļo realitāti. Viešņas: Nacionālā Kino centra vadītāja Dita Rietuma un Rīgas Starptautiskā kino festivāla radošā direktore Sonora Broka. Vēl raidījumā skaidrosim, kā protestus Francijā izmanto Kremļa propagandas kanāli. Kā arī pievērsīsimies “Google sāgai” - Francijā finanšu policija slēdz Google biroju, lai meklētu pierādījumus par nodokļu nemaksāšanu.

Grieķijas parāds. Jāmeklē jauni ekonomiskie risinājumi

Uz Eiropas notikumu kartes atkal parādījušās ziņas par Grieķijas ekonomiku. Kamēr Grieķiju pārpludināja bēgļi, ekonomika ir cīnījusies par kaut nelielu izaugsmi un nekas diži mainījies nav. Starptautiskais valūtas fonds jau ilgstoši brīdina, ka Grieķija nespēj izpildīt prasības parāda atdošanai. Valsts ekonomika vienkārši neuzrāda nevienu pazīmi, ka parāda iekasēšana būtu iespējama.

„Grieķijai trūkst pagrieziena punkta, kas sāktu vest uz izaugsmi,” tā Grieķijas ekonomisko stāvokli raksturoja ekonomists Vangelis Agapitos.

„Parāds šobrīd ir kā akmens pie mūsu slīkstošās ekonomikas kājām. Grieķijas ekonomika ir slima. Tai nepieciešama visa iespējamā solidaritāte, lai iesāktu lēcienu. Vajag apturēt to ekonomikas krituma spirāli, kas ir iznīcinoša. Mums nepieciešams panākt, ka kritums ir vadāms, tikai tā to var apturēt. Mērķis ir panākt, ka darba vietas, ekonomiskais pieaugums palīdz celt pensiju sistēmu un sociālās garantijas. Protams, kamēr politiskās attiecības ir nokaitētas, izlīgumu panākt ir grūti. Parāda norakstīšana ir veids, kā ātrāk tikt atpakaļ uz ceļa, bet šobrīd prasīt milzīgu parāda samazināšanu būtu par daudz, vērtē Agapitos.

Pagājušās nedēļas Eirogrupas sanāksmi nedaudz interesantāku padarīja stīvēšanās starp Starptautisko Valūtas fondu, Eiropas Savienības dalībvalstīm un bloka institūcijām. ASV dominētais valūtas fonds atklāti brīdināja, ka pieturēšanās pie esošās parāda atdošanas programmas neko nedos. Grieķijas parāds tikai turpina augt un līdz 2060. gadam var sasniegt pat 250% no iekšzemes kopprodukta, kas ir par 70% vairāk nekā šobrīd. Tātad, ideja nosist pussprāgušu zirgu ar vāli, nav loģiska. Tā praktiski nozīmētu parāda norakstīšanu 100% apmērā, jo nebūs no kā parādu iekasēt.

To, ka šajā gadījumā ir grūti nošķirt ekonomiku no politikas, uzsver akadēmiķe Raita Karnīte. Viņa uzskata, ka iemesls jezgai ap Grieķiju ir pārāk lielā ietekme uz visas Eiropas savstarpējām attiecībām.

Šobrīd panāktā Eirogrupas vienošanās paredz, ka Grieķijas parādu varētu atvieglot, bet ne ātrāk par 2018. gadu. Karnīte uzsver, ka globālā ekonomika ir nonākusi jaunā vēsturiskā nogrieznī. Gluži kā 1929. gada krīze, zelta standarta laiks un Rūzvelta „jaunie darījumi”, arī tagad ir jāmeklē jaunas ekonomikas teorijas. Krīze parāda, ka taupība vien nav zāles, naudas iepludināšana arī nelīdz, tātad ir jāatrod zelta vidusceļš, kā izlietot iepludināto naudu reālām vajadzībām. Nav tālu jāmeklē problēmcēloņi – kaut vai ES fondu līdzekļi, par kuriem būvē ceļus. Ja nav ražošanas, tad neviens pa jaunajiem ceļiem nebrauks. Savukārt Grieķijai agri vai vēlu būs jāsniedz solidāra palīdzības roka. Rādītāji apliecina, ka valsts netiek ārā no purva ar naudas iepludināšanu. Tāpēc, ka šī nauda aiziet nestrukturālām reformām. Tikmēr Vācijas ekonomikas fenomens māca vēl kādu patiesību – viena valsts, kas ir pārāk ekonomiski spēcīga, atņem spēku apkārtējām. Savā ziņā Vācija ir radījusi spriedzi starp tām valstīm, kuras netiek līdzi Vācijas apjomiem. Jo spēcīgāka Vācija kļūs, jo vairāk tai būs jāiegulda kaimiņu drošībā. Savukārt vielu pārdomām par grieķu ballīti rada kāda statistiska diagramma par parāda apjomu uz vienu iedzīvotāju Eiropā. Grieķija ir septītajā vietā tieši starp Franciju un Vāciju. Tātad, Eiropas smagsvari dzīvo tieši tādā pašā ballītē, tikai šobrīd vēl turas virs ūdens. Vācija tiek ar savām saistībām galā, bet Francija jau pāris gadus balansē uz naža asmens.