Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievēršamies protestiem. Ar to palīdzību pēdējo gadu laikā gan gāztas valdības, gan parādīta tautas griba. Ukrainā gāzts prokremliskais prezidents, Rumānijā panākts, ka valdība atsakās no korumpantiem labvēlīga dekrēta, savukārt Polijas valdošā partija "Likums un taisnīgums" un Trampa administrācija ASV regulāri sastopas ar tautas dusmām. Kā varētu skaidrot šo protestu uzplaukumu? Kāpēc dažas tautas ir naskākas protestētājas un vai tiešām mēs latvieši esam tik kūtri aktīvi paust neapmierinātību par valdības lēmumiem un dzīves apstākļiem?

Studijā turpināsim protestu tematu. Vai protestu kustības un sociālo mediju aktīvitātes ir liberālās sabiedrības monētas otra puse populistisko partiju uzplaukumam? Vai mūsdienu Rietumu pasaulē protesti pret pastāvošo iekārtu vēsta par jauna laikmeta ievadīšanu, vai drīzāk tās ir aizgājušās liberālās ēras pēdējās agonijas un spazmas? Studijas viesi: Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekāns, politikas zinātnes profesors Juris Rozenvalds un Jānis Buholcs, Vidzemes Augstskolas pasniedzējs, mediju un sociālo mediju eksperts.

Pieaug protestu nozīme

Pilsoniskā sabiedrība ir neatņemama daļa no funkcionējošas demokrātijas, jo pilsoniskās sabiedrības galvenais uzdevums ir radīt priekšnoteikumus līdzdalībai. Allaž pierasts dzirdēt, ka kādā pasaules vietā notiek skaļi protesti pret kādu globālu vai lokālu problēmu. Ierasts domāt, ka galvenais iemesls ir cilvēku vēlme izgāzt savas dusmas.

Viens no skaļākajiem pēdējā laika protestiem Eiropā ir Rumānijas iedzīvotāju masveida pretestība valdībai, kura vēlējās aizsargāt smagos korupcijas noziegumos apsūdzētos. Tautas kustībai izdevās apturēt strīdīgos likuma grozījumus un gandrīz panākt valdības krišanu. Līdzīgi protesti notiek arī Polijā, kur valdošā partija Likums un taisnīgums pamanās izraisīt sabiedrības dusmas, kas izvēršas protesta akcijās.

Protams, liela daļa pēdējā laika protestu ir saistīti ar Donalda Trampa ievēlēšanu. Ja sākotnēji šie protesti atgādināja mērķtiecīgu pilsoniskās sabiedrības stāju, tad bieži vien jau pāraug arī komiskos notikumos. Piemēram, Īrijā protestētāji pauda neizpratni par valsts augstākajām amatpersonām, kas varētu doties uz Svētā Patrika dienas svinībām uz Vašingtonu. Principā Īrijas politiķi to dara katru gadu, vienīgā atšķirība, šogad ASV prezidents ir Donalds Tramps.

Viennozīmīgi spēcīgāko iespaidu par protestiem pēdējā laikā ASV ir atstājis tā sauktais „sieviešu maršs”. Īpaši jau pēc tam, kad spēcīgas un sabiedrībā labi zināmas personas pauda savu viedokli un atbalstu cīņai. Viena no tādām bija Madonna.

Vai Skotijā būs jauns referendums?

Jau pirms pagājušā gada jūnija, kad  briti devās pie balsošanas urnām piedalīties Brexit referendumā, gaisā virmoja runas par atkārtotu skotu neatkarības referendumu. Pagājušajā nedēļā medijos parādījās informācija, ka britu premjere Tereza Meja jau gatavojas skotu neatkarības referendumam nr.2. Komentē LU asociētais profesors Daunis Auers.

“Spiediens jaunam referendumam nāk no Skotijas reģionālās valdības. Proti, skotu likumdevējā, 54 no 59 deputātiem ir no Skotu nacionālās partijas, tā ir tā partija, kas atbalstīja referendumu pirms divarpus gadiem un kas arī tagad aģitē par iespēju rīkot jaunu referendumu par Skotijas izstāšanos no Lielbritānijas. Tātad ir skaidrs, ka ir politiskais atbalsts, bet problēma ir tāda, ka ir vajadzīga atļauja no britu valdības, no britu parlamenta, lai rīkotu saistošu referendumu Skotijā. Un šobrīd izskatās tā, ka britu premjere negrasās dot šādu atļauju, tāpēc, ja referendums notiktu, tas nebūtu saistošs, tas būtu vairāk psiholoģisks, kas liktu britu valdībai ņemt vērā skotu intereses diskusijās ap Brexit.

Mejai politiski īsti nav ko zaudēt, jo no šiem 59 skotu deputātiem, kas ir parlamentā , tikai 1 ir no konservatīvās partijas, tātad konservatīvajai partijai nav liels vēlētāju [skaits] Skotijā, tātad politiski viņai nav ko zaudēt, kaut kādas balsis vai ietekmi. Drīzāk ir jautājums par to, kā tas varētu ietekmēt pārējo Lielbritāniju, bet pārējā Lielbritānija jau ir pret Skotijas izstāšanos. Otrs jautājums ir par atbalstu, jo kopš referenduma sabiedriskās domas skaidri norāda, ka skotu vēlētāji ir pret atdalīšanos no Lielbritānijas. Visas aptaujas līdz pat pēdējai, kur mazlietiņ mainījās rezultāti, ir stabili paturēts šis te 10 punktu starpību, proti, 55% ir par palikšanu, 45% ir par šķiršanos. Ja viņiem tagad būtu jāizvēlas - palikt ES, bet izstāties no Lielbritānijas, nav skaidrs, kā viņi balsotu. Jo tā ikdienas pieredze skotiem tomēr ir daudz vairāk saistīta ar mijiedarbību ar Angliju, [Velsu] un Īriju , daudz mazāki ir kontakti ar Eiropu. Un tad vēl viens faktors, kas jāņem vērā, - mēs īsti nezinām, kā Eiropa uztvertu Skotiju. Ir skaidrs, ka Spānija nav labvēlīgi noskaņota par Skotijas iestāšanos ES, jo uzskata, ka tas varētu būt negatīvs signāls katalāņu nacionālistiem. Un arī nav skaidrs, kā tas varētu notikt, jo - pārējā Lielbritānija izstājas un Skotija paliek? Bet Skotija jau nav ES biedrs, valsts, tā kā visticamāk tas nevarētu notikt, Skotijai būtu jāiestājas no jauna, un tas nozīmē, ka Skotijai būtu sarunas, diskusija utt. Un vēl - katrai valstij ir veto tiesības par jauniem biedriem, tāpēc ir risks, ka Spānija vai kāda cita valsts, varētu neapstiprināt Skotijas iestāšanos ES. Tāpēc tas ceļš nemaz nav tik vienkāršs un viennozīmīgs, kā skotu nacionāļi stāsta saviem vēlētājiem.”