Brazīlijas atbrīvošanos no kādreizējās metropoles Portugāles vadīja karaliskās dinastijas atvase – princis reģents Pedro, kurš 1822. gada 1. decembrī tika kronēts par pirmo neatkarīgās Brazīlijas imperatoru.

1807. gadā Portugālē iebruka Napoleona karaspēks, un Portugāles karaļnams, pametis dzimteni, devās pāri okeānam uz toreizējo Portugāles koloniju Brazīliju. Tas izraisīja izmaiņas līdzšinējās kolonijas statusā, un 1915. gadā Brazīlija kļuva par bijušajai metropolei līdzvērtīgu apvienotas karalistes sastāvdaļu. Un, kaut arī Napoleona kari bija galā, karalis Žuans VI nebūt nesteidzās atgriezties Eiropā, turpinādams valdīt no Riodežaneiro. Taču 1820. gadā Portugālē izcēlās revolūcija, pēc vairāk nekā gadsimtu ilga pārtraukuma sanāca kārtu pārstāvju sapulce Kortesi, kas pieprasīja konstitūciju un arī tūlītēju monarha atgriešanos. 1821. gadā dodoties uz Eiropu, karalis Žuans daudziem par pārsteigumu kā reģentu Brazīlijā atstāja savu dēlu princi Pedro, nepārprotami liberālu ideju piekritēju.

Domājams, karalis novērtēja dēlam piemītošo harizmu. Pedro bija ļoti izskatīgs un atlētisks, lielisks jātnieks un mednieks. Viņš spēlēja vairākus mūzikas instrumentus un komponēja, prata vairākas svešvalodas, bija daudz lasījis – ar sevišķu aizrautību sava laikmeta progresīvos domātājus: Voltēru, Benžamēnu Konstānu, Edmundu Bērku. Savā ārienē un manierēs princis bija uzsvērti vienkāršs, taču ne nevērīgs. Cik var spriest, tad rīcībā Pedro bijis pats apņēmības iemiesojums, un daži vēsturnieki te saskata problēmu – viņa lēmumi esot bijuši pārāk impulsīvi, mirkļa emociju diktēti. Viens no šiem straujā apņēmībā spertajiem soļiem bija arī reģenta reakcija uz Portugāles parlamenta prasību atjaunot Brazīlijas kolonijas statusu. Vien pārskrējis acīm prasības rakstam, viņš esot paziņojis: „Portugāles Kortesi vēlas mūs paverdzināt un sodīt. Kopš šodienas mūsu saistības ir izbeigtas. Es zvēru pie savām asinīm, sava goda un sava Dieva padarīt Brazīliju neatkarīgu.” Princis reģents tika kronēts par neatkarīgās Brazīlijas imperatoru Pedro I 1822. gada 1. decembrī.

Pedro I valdīšanas laiks bija sarežģīts. Tā sākumposmā nācās karot pret Portugālei lojālajiem neatkarības pretiniekiem, vēlāk – pret separātistiem tālākajos valsts apgabalos. Karu pret Argentīnas atbalstītajiem separātistiem dienvidos Brazīlija zaudēja, un 1828. gadā te izveidojās neatkarīgā Urugvajas valsts. Arī iekšpolitiski Brazīlija kā jauna konstitucionāla monarhija bija nestabila, un imperatoram pastāvīgi nācās atvairīt politisko pretinieku uzbrukumus, kuri, gan būdami liberāli noskaņoti, tomēr kāroja pabīdīt viņu malā no varas stūres. Pedro I situācija vēl vairāk sarežģījās, kad 1826. gadā mira viņa tēvs, un Pedro pienācās arī Portugāles tronis. No tā viņš gan atteicās par labu savai tobrīd septiņgadīgajai meitai Marijai, taču faktiski viņam nācās daļēji pildīt arī Portugāles karaļa funkcijas. Tas raisīja neapmierinātību Brazīlijā, kur imperatoram jau agrāk daudzi pārmeta pārāk ciešas saiknes ar bijušo metropoli, savukārt Portugālē šo „neklātienes” valdīšanu izmantoja viņa brālis Miguels, kurš sagrāba varu, atcēla konstitūciju un sāka valdīt kā absolūts monarhs. Kad 1831. gadā Brazīlijā izcēlās radikālo liberāļu uzkūdīti nemieri un arī armija sāka pāriet nemiernieku pusē, Pedro I pieņēma kārtējo radikālo lēmumu – viņš atkāpās no troņa par labu savam dēlam Pedro II un devās uz Eiropu, lai atgūtu meitai Portugāles troni. Ieradies dzimtenē ar nelielu armiju, Pedro vairākus gadus ilgā un brīžiem nevienlīdzīgā cīņā atjaunoja likumīgo varu un konstitucionālo iekārtu. Taču šis karš, kurā bijušais imperators reizēm plecu pie pleca ar saviem kareivjiem gāja kaujā un stūma lielgabalus, dalīja ar viņiem maltīti un visas kara lauka grūtības, izrādījās pārāk smags pārbaudījums pat viņa stiprajai veselībai. Saslimis ar tuberkulozi, bijušais imperators Pedro I mira 35 gadu vecumā.