1411.gada 1.februārī Teitoņu ordenis paraksta miera līgumu ar Polijas un Lietuvas valsti. Pēc iznīcinošas kaujas vācu ordenis praktiski zaudē savu spēku, turklāt vēl ir spiests maksāt milzīgu izpirkuma maksu par saviem ordeņa brāļiem. Miera līgums nodrošina Polijai un Lietuvai lielāku teritoriālo vienotību, kamēr Teitoņu ordenis zaudē visu savu augstāko bruņniecību.


 

1411. gada 1. februārī noslēgtais Tornas vai Toruņas miera līgums bija iznākums sāpīgam zaudējumam Grīnvaldes jeb Grunvaldes kaujā gadu iepriekš. Teritoriālais strīds starp Polijas-Lietuvas valsti un Vācu ordeni noveda pie kara. Žemaitija pieteica ordenim savu zemju pretenzijas un nepakļāvās teitoņu varai. Polijas un Lietuvas valdnieki atbalstīja žemaišu cīņu, kā rezultātā iesaistījās plašākā karadarbībā. 1410. gada vasaras vidū Teitoņu ordenis satikās ar Polijas-Lietuvas karaspēku kaujā pie Grīnvaldes jeb Grunvaldes. Avotos to mēdz saukt arī par Tannenbergas kauju, jo tās norises vieta bija starp Grunvaldes un Tannenbergas ciemiem. Tikmēr lietuvieši šo kauju sauc par Žaļgiras kauju.

Armiju sadursmē ordeņa brāļi cieta milzīgus zaudējumus. Viņu augstākā bruņniecība praktiski bija iznīcināta un milzīgs skaits ordeņa brāļu saņemti gūstā. Pēc šīs kaujas bija skaidrs, ka ordenis zaudē ietekmi Žemaitijā, un tika gatavotas sarunas par miera līguma parakstīšanu. Ordeņa rīcībā palika tikai astoņi nocietinājumi, kas praktiski draudēja ar visa ordeņa iznīcināšanu. Kaujā krita arī ordeņa mestrs, kas papildus apgrūtināja tā vadīšanu.

1411. gada 1.f ebruārī Polijas valdnieks Jagailis un Lietuvas dižkungs Vītauts satikās ar jauno Teitoņu ordeņa mestru Heinrihu fon Plauenu. Viņi parakstīja miera līgumu Tornas pilsētā, ko poļu valodā sauc par Toruņu. Tā kā šī pilsēta nu atrodas Polijas teritorijā, tad miera līgums ieguva Toruņas miera līguma nosaukumu. It kā Teitoņu ordenim šis miers bija spļāviens sejā, jo lielā mērā ordenis balstījās uz algotņu armiju, bet iznīcinātie nocietinājumi un pilsētas lika visu naudu iztērēt atjaunošanas darbiem, kas nozīmēja, ka ordenis nebija spējīgs sevi aizsargāt. Teorētiski Toruņas miera līgums ir lielākā Polijas-Lietuvas diplomātija kļūda. Jagailis ar Vītautu varēja piespiest Teitoņus atdot ne tikai milzu daudzumu sudraba, bet arī zemes. Žemaitija bija vienīgā teritorija, kas nonāca lietuviešu pārraudzībā. Strīds vēl bija par Mēmeli jeb mūsdienu Klaipēdu. Toruņas līgumā Teitoņi uzstāja, ka ostas pilsētu pretiniekam neatdos, tomēr vēlākās sarunās, kurās vidutājs bija topošais Svētās Romas impērijas valdnieks Sigismunds, tika noteikts, ka Polijas-Lietuvas valstij ir tiesības iegūt savā īpašumā arī Klaipēdu. Taču šī vienošanās tika panākta pēc tam, kad abas puses vēl divas reizes izkāvās jaunās kaujās.

Toruņas miera līguma lielākais izdevīgums Polijas-Lietuvas kasei bija milzīgais izpirkums, ko valsts saņēma no Teitoņu ordeņa. Par visiem gūstekņiem vajadzēja četru gadu laikā samaksāt 20 tonnas sudraba. Ja ordenis izlaistu kaut vienu maksājumu, tam būtu jāsamaksā septiņas reizes lielāka summa. Lai izpildītu nebūt ne vieglos nosacījumus, ordenis atdeva teju visu savu mantu, baznīcu sudrabu ieskaitot. Ordeņa pārvaldītajās pilsētās ieviesa papildus nodokļus, kas sāka šķelt paša ordeņa spēju uzturēt iekšpolitisko mieru. Tikmēr aprēķināts, ka izpirkuma maksa gandrīz sasniedza sudraba daudzumu, kas desmitkārtīgi pārsniedza Anglijas karaļa kasē esošo naudu. Iznākums bija tāds, ka teitoņi nekad neatguva savu varenību, lai arī ordenis pastāv vēl joprojām, savukārt Polija un Lietuva izbaudīja savu uzvaru tikai tik ilgi, cik dzīvoja Jagailis un Vītauts. Kad abi sirmie vīri novecoja pavisam, jauni uzbrukumi sekoja viņu zemēm. Lietuvā Žaļgiras kauja ir nacionālā pašlepnuma simbols, jo tā simbolizēja tautas spēju pretoties iebrucējam.

Attēlā: Vītauts Dižais Grīnvaldes kaujā (Jana Matejko gleznas fragments).