Pirmo reizi 1. janvāri kā jauna gada sākumu oficiāli noteica Romas imperators Gajs Jūlijs Cēzars 45. gadā pirms Kristus, taču par visai Eiropai kopīgu Jaungada dienu 1. janvāris kļuva tikai daudzus gadsimtus vēlāk.

 

Jauna gada sākums 1. janvārī mūsdienu pasaules lielākajā daļā šķiet tikpat pašsaprotams kā pats laika ritējums. Tomēr tāpat kā viss cits, kas saistīts ar kalendāriem un laika skaitīšanu, gadumijas datums ir vēstures gaitā pieņemta konvencija. Nerunājot par citiem planētas reģioniem, arī kristīgajā Eiropā vēl samērā nesenos laikos gads nebūt nesākās 1. janvārī.

Gadumijas datums mums gan ticis mantojumā jau no antīkās senatnes – no Romas impērijas, kur gads sākās ar divu uz gadu ievēlēto konsulu stāšanos amatā. Sākotnēji gan šis datums, domājams, bijušas Marta Īdas – 15. marts, taču, pēc dažu avotu ziņām, sākot ar 154. gadu pirms Kristus, tas pārcelts uz 1. janvāri. Tiesa, fakts, ka janvāra mēnesis Romā jau izsenis bijis veltīts divsejainajam dievam Jānusam jeb Jānam – vārtu, durvju un jauna sākuma patronam –, liek domāt, ka janvārim kā gada pirmajam mēnesim varētu būt arī senākas saknes romiešu gadskārtu tradīcijās. Pilnīgi noteikti 1. janvāri kā jauna gada sākumu noteica imperators Gajs Jūlijs Cēzars, reformējot romiešu kalendāru un līdz ar to liekot pamatus joprojām pastāvošajai laika skaitīšanai. Tas notika 45. gadā pirms Kristus.

Tomēr līdz ar Romas impērijas sabrukumu un kristietības izplatīšanos Eiropa uz laiku atmeta pagānu ieviesto kārtību un gada sākumam izvēlējās ar baznīcas kalendāru saistītus datumus. Romas tiešākā mantiniece Bizantijas impērija par tādu pieņēma 1. septembri – dienu, kurā, saskaņā ar agrīnās kristietības teologu kalkulācijām, 5509. gadā pirms Kristus pabeigta pasaules radīšana. 1492. gadā, kas saskaņā ar šo laika skaitīšanu bija 7000. gads kopš pasaules radīšanas, šo tradīciju pārņēma arī pareizticīgā Maskavas valsts, respektīvi, Krievija. Savukārt viduslaiku Rietumeiropā ieviesās vairāki Jaungada datumi. Anglijā, daudzviet Vācijā un arī citur par tādu kļuva Pasludināšanas diena – 25. marts, tautā biežāk dēvēta par Jaunavas Marijas dienu. Citās vācu zemēs, arī Spānijā 14. – 16. gs., ieviesās tradīcija gadumiju svinēt Ziemassvētkos. Savukārt daudzas Francijas pilsētas un novadi to darīja Lieldienās, kas nozīmēja, ka gada sākumam vispār nav viena noteikta datuma. Un arī 1. janvāris, kas tāpat bija baznīcas kalendāra svētki – Kristus vārda došanas diena – saglabāja savu ietekmi.

Var teikt, ka Jaungads viduslaiku Eiropā atspoguļoja tās feodālo sadrumstalotību. Vēl 1564. gadā Francijas karalis Kārlis IX Valuā, apceļodams savu valsti, konstatēja, ka teju katrā pilsētā jauns gads iestājas citā datumā. Rezultātā tapušais Rusiljonas edikts noteica par nākamā, 1565. gada sākumu Francijā 1. janvāri. Līdzīgus lēmumus jau iepriekšējos gadsimtos bija pieņēmuši valdnieki Lietuvā, Polijā, Skandināvijas zemēs, Spānijā, Portugālē, Vācu ķeizarvalstī un citur. Visbeidzot 1582. gadā pāvests Gregors XIII, ieviešot savu reformēto Gregora kalendāru, noteica 1. janvāri kā jauna gada sākumu visās katoļu zemēs. Domājams, 1. janvāris tika izvēlēts kā loģiskākais datums – Ziemas saulgriežiem tuvākais jauna mēneša sākums. Savukārt tur, kur Gregora kalendārs tūdaļ neieviesās – pareizticīgo un protestantu zemēs, arī līdz Jaungadam 1. janvārī bija jāgaida vairākas desmitgades, reizēm pat pārsimts gadu. Krievijā to ieviesa cars Pēteris I ar 1700. gadu, savukārt Anglijā jauna gada sākums 1. janvārī pirmoreiz tika svinēt vien 1752. gadā.