Pirmā visas Latvijas tautas vēlētā pārstāvniecības institūcija – Latvijas Republikas Satversmes sapulce – savu darbību uzsāka 1920. gada 1. maijā.

 

Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanu kā savu galveno mērķi izvirzīja jau Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, kura savu darbību uzsāka Valkā 1917. gada novembra beigās. Tomēr līdz uzdevuma realizācijai bija jāpaiet vēl apmēram divarpus gadiem. Tikai pēc Pirmā pasaules kara noslēguma un Latvijas reālas suverenitātes izcīnīšanas Neatkarības karā 1920. gada pavasarī varēja sarīkot Satversmes sapulces vēlēšanas. Un arī tad tās noteiktajā termiņā nevarēja notikt vairākos pagastos Ziemeļvidzemē, kuros tobrīd vēl atradās Igaunijas okupācijas spēki, kā arī Augškurzemes daļā, kuru vēl kontrolēja Polijas un Lietuvas armijas; tai skaitā Valkā, Ainažos, Mazsalacā, Grīvā un Ilūkstē. Pārējā Latvijas teritorijā 1920. gada 17. un 18. aprīlī tika ievēlēti 150 Satversmes sapulces deputāti, kuri uz savu pirmo sēdi pulcējās 1920. gada 1. maijā.

Kā savā rakstā izdevumā „Latvijas Arhīvi” 2008. gadā uzsver vēsturniece Vita Zelče: „Daudz kas gan Latvijas politikā, gan cilvēku ikdienā notika pirmo reizi. Vispārēju demokrātisku vēlēšanu cīņu neliela pieredze bija tikai lielākajām un stabilākajām partijām. Tomēr arī tajās valdīja bažas par vēlētāju rīcību un gūstamajiem panākumiem. Skaidras prognozes nepastāvēja.” Kā jau bija sagaidāms, „milžu cīņa” izvērtās starp diviem galvenajiem spēkiem: Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju un Latviešu Zemnieku savienību. Sociāldemokrāti bija Latvijas vecākā partija, tautas vadītāja cīņā pret carismu, Piektā gada revolūcijā, taču Neatkarības kara laikā šī partija bija svārstījusies starp nacionālajiem un boļševistiskajiem spēkiem, tāpēc nevarēja lepoties ar nopelniem Latvijas valstiskuma radīšanā un nostiprināšanā, kādi bija zemsaviešiem. Partijai atlika vien veidot nemantīgo aizstāvja tēlu, kam kara izpostītajā un ekonomiski vēl nestabilajā valstī pateicīgas auditorijas netrūka. Savukārt Zemnieku savienība sevi pozicionēja kā jaunās valsts cēlāju un aizstāvi, sociāldemokrātus priekšvēlēšanu aģitācijā mālējot teju kā Padomju Krievijas piekto kolonu. Tur, kur elektorāta bāze bija maza, Zemnieku savienība īstenoja pārdomātu taktiku: Rīgā tā veidoja bezpartejisko pilsonisko spēku bloku, savukārt Latgalē tās vietā startēja sabiedrotā Latgales Zemnieku partija. Rezultātā sociāldemokrāti ieguva vairāk nekā trešdaļu vietu – 57, Zemnieku savienība pati gan turpat uz pusi mazāk – 26, taču ar Latgales Zemnieku partijas iegūtajām 17 vietām spēku samērs jau izskatījās krietni līdzīgāks. No pārējām partijām neviena neieguva vairāk par 6 mandātiem. Patieso politisko līdzsvaru jau pirmajā Satversmes sapulces darbības dienā parādīja priekšsēdētāja vēlēšanas, kurās uzvarēja Zemnieku savienības kandidāts Jānis Čakste, nevis sociāldemokrātu izvirzītais Rainis, kuram, nenoliedzami, arī bija liela autoritāte.

Satversmes sapulcei bija jau visi pilnvērtīga likumdevēja atribūti – kārtības rullis un organizatoriskā struktūra ar prezidiju un komisijām, deputātu imunitātes princips; Satversmes sapulces priekšsēdētājs pildīja valsts galvas funkcijas. Kā jau liecina nosaukums, galvenais uzdevums bija Latvijas Republikas Satversmes izstrāde un apstiprināšana. Bez tam sapulce uzsāka agrārās reformas īstenošanu, izstrādāja un pieņēma daudzus citus likumus, ratificēja jaunās Latvijas valsts līgumus ar kaimiņvalstīm, apstiprināja Ministru kabineta pilnvaras. Savu pamatuzdevumu Latvijas Satversmes sapulce bija paveikusi 1922. gada februārī, kad tika apstiprināta Latvijas Republikas Satversme. Tā paša gada 7. novembrī, Satversmei stājoties spēkā un sanākot jaunievēlētajai Pirmajai Saeimai, Satversmes sapulce savu darbību beidza.