86. gadā pirms mūsu ēras Romas karavadonis Sulla ieņem Atēnas un izlaupa pilsētu. Gadu desmitiem ambiciozā Roma cīnās par varu Vidusjūrā. Viņi ir karojuši ar Kartāgu tā sauktajos pūniešu karos. Tieši pēc Kartāgas sakaušanas Roma nolēma pakļaut hellēņus.

 

Senās Grieķijas varenība bija tās fragmentētajā uzbūvē, kura dominēja atsevišķas pilsētvalstis, prasmīgajos karavīros, kuri spēja aizstāvēties ātros un salīdzinoši nelielos uzbrukumos, kā arī tās zināšanās, jo Senās Grieķijas domātāju idejas lika pamatus vairākām zinātnēm. Tomēr laikā, kad Grieķijas pilsētvalstīm kaimiņos parādījās jaunas impērijas, bija skaidrs, ka tās varenībai pienāks beigas. Viena no šādām ambiciozām valstīm, kura mācēja pārvaldīt plašas teritorijas, bija Roma. Ja Maķedonijas Aleksandrs zināja, kā pakļaut pilsētas, tad Roma zināja, kā šīs pilsētas pārvaldīt.

Pēdējais posms pirms Romas uzbrukumiem hellēņiem bija Kartāga. Tās varenība slēpās Kartāgas flotē, kura traucēja Romai. Grieķiem tādas flotes nebija, bet grieķi tāpat bija prasmīgi ceļotāji un ne velti – Itālijā viņiem bija savas kolonijas. Romas gājienam uz Tuvajiem Austrumiem grieķu pilsētvalstis stāvēja ceļā. Tāpēc teju uzreiz pēc Kartāgas sakaušanas, Roma sāka lūkoties uz Grieķiju. Salīdzinoši ātri krita Korinta, kas iesāka romiešu karagājienus uz grieķu pilsētvalstīm.

Iemesli, kāpēc grieķi zaudēja romiešiem, bija pavisam vienkārši. Romas armija bija krietni lielāka un organizētāka. Tai izrādīt pretestību bija ļoti sarežģīti. Turklāt arī Grieķijas iekšienē bija milzum daudz ambīciju un konfliktu. Kad vajadzēja vienoties kopējai aizsardzībai, bija jau par vēlu. Romas un grieķu pilsētvalstu karu zīmīgi noslēdza karavadonis Sulla, kurš 86.gadā pirms mūsu ēras, it kā 1.martā ieņēma Atēnas un izlaupīja tās. Pēc šī zaudējuma grieķi nespēja atgūties un nonāca Romas kontrolē. Lai arī paši grieķi uzskatīja romiešus par pietiekami barbariskiem cilvēkiem, romieši grieķus cienīja. Viņi pārņēma daudzas zināšanas tieši no grieķiem, kuras kombinācijā ar romiešu slaveno pārākuma sajūtu bija ļoti iespaidīgs ierocis. Tas, iespējams, izskaidro, kāpēc daudzi Romas valdnieki bija īpaši labvēlīgi noskaņoti pret Grieķiju. Adriāns, piemēram, bija liels Atēnu aizstāvis, īpaši sekmēja mācību iestāžu veidošanu, Jūlijs Cēzars atjaunoja Korintu, bet Augusts dibināja Patru. Tikmēr Tibērijs pārveidoja Maķedonijas un Ahejas ekonomiku, lai reģioni labāk attīstītos. Savukārt brīvību Grieķijai deva trakais Nerons. Iespējams, ka reibumā viņš paziņoja, ka dāvā grieķiem brīvību, tas gan nenozīmēja valstiskā veidā, bet gan nodevās un nodokļos. Lai arī grieķiem ar romiešiem bija daudz kā kopēja, grieķi tomēr neatkopās no zaudējuma. Grieķijā palika mazāk pilsētu, ekonomiskais pagrimums ienesa arī kultūras pagrimumu un ar laiku Grieķija skaitījās tikai Romas province.

Kad dalījās Romas impērija, hellēņu kultūra un ietekme pārgāja uz Mazāziju. Lielākā loma bija Konstantinopolei, kurā sēdēja pareizticīgās baznīcas galva imperators. Tajā pašā laikā interesanti, ka grieķu pilsētām bija salīdzinoši liela loma kristietības izplatīšanā, kam sākotnēji pretojās Roma. Zināms, ka apustulis Jānis dzīvoja Patmos salā, kamēr filozofs Aristīds esot pat mācījis kristiešu idejas imperatoram Adriānam, tikai protams saucot tās citos vārdos.

Grieķija kā valsts un nācija savu atdzimšanu piedzīvoja vairākus gadsimtus pēc zaudējuma Romai. Turku ekspansija un lielvaru politika Eiropā aizveda valsti līdz savai neatkarībai. Tomēr galvenais, kas izšķīra pilsētvalstu likteni vēl pirms mūsu ēras, bija to nespēja savstarpēji vienoties. Bieži vien šķiet, ka grieķu un romiešu kultūra ir viens liels kopējs sajaukums, lai gan grieķi nekad nesaprata romiešu vēlmi statujas izstādīt savas mājas pagalmā. Viņi to uztvēra kā muļķīgu ārišķību, kuras romiešiem bija pārpārēm. Ne velti tieši ārišķība, slimīgā visu lietu politizēšana un savu interešu egoistiskā apmierināšana noveda arī Romu pie sabrukuma. Lielā mērā lietas, kas iznīcināja arī pašus hellēņus laikā, kad viņi karoja ar Romu.