1. novembris. 1604. gadā pirmizrāde Šekspīra traģēdijai "Otello"

1604. gada 1. novembrī Anglijas galma teātrī Vaithollas pilī pirmo reizi tika izrādīta viena no spilgtākajām Viljama Šekspīra traģēdijām – „Otello”.

„Es negribētu izliet asinis,

Ne skrambāt viņas ādu, kas tik balta

Kā sniegs un maigāka par alabastru.

Un tomēr viņai jāmirst, lai nekad tā

Vairs nekrāptu. Es nodzēsīšu sveci,

Tad otru. Sveces atkal aizdegšu,

Ja gaismas vajadzēs. Bet dzīvību

Tev, brīnišķīgais dabas meistardarbs,

Pat Prometeja dzirksts vairs neatdos.”

Aizturējuši elpu, skatītāji uzklausa šos skaistos un arī biedējošos vārdus, kurus greizsirdīgais Venēcijas moris Otello izsaka pie savas sievas gultas. Tūlīt viņš modinās Dezdemonu; modinās ar skūpstu, lai apvaicātos, vai viņa jau noskaitījusi vakarlūgsnu, un tad atkal aizmidzinās – šoreiz mūžīgā miegā. Nu jau vairāk nekā četrus gadsimtus uz neskaitāmām pasaules skatuvēm tiek izspēlēta šī aizkustinošā un mulsinošā aina. Kā tika izspēlēta 1604. gada 1. novembrī, kad Anglijas galma teātrī Vaithollas pilī priekškars pirmo reizi vērās Viljama Šekspīra traģēdijai „Otello”.

Dižais britu aktieris un režisors Lourenss Olivjē, starp citu, arī viens no izcilākajiem Otello lomas atveidotājiem pasaules teātra vēsturē, savā grāmatā „Par aktiermākslu” izsaka anekdotisku pieņēmumu par šīs Šekspīra traģēdijas rašanos. Viņš iztēlojas, kā dramaturgs Šekspīrs tukšo vīna kausus kopā ar savas trupas premjeru un savu labu draugu Ričardu Bērbedžu. Kādā brīdī, kad abiem jau krietni sakāpis galvā, Bērbedžs paziņo: „Es esmu labākais aktieris, un tu nevari uzrakstīt neko tādu, ko es nevarētu nospēlēt!” To tikai Šekspīram vajadzējis dzirdēt – viņš pieņēmis izaicinājumu un sēdies rakstīt „Otello”, stāstu par Venēcijas mori, kura titulloma patiešām nav viegli ceļama nevienam skatuves māksliniekam. Un ne tikai tāpēc, ka var nākties noziest seju ar pamatīgu tumšā grima slāni.

„Otello” sižetu Šekspīrs patapinājis no 16. gadsimta itāļu prozaiķa Sintio stāsta, kurā tāpat darbojas moris, viņa sieva Dezdemona (kas grieķu valodā nozīmē ‘nelaimīgā’), un Karognesējs, kurš iekāro Dezedemonu un, kad atraidīts, atriebjas ar smalku apmelošanas plānu. Sintio sava stāsta morāli licis paust kādai dāmai – epizodiskam personāžam; un šī morāle ir: Eiropas sievietēm nav prāta darbs iziet par sievu pie temperamentīga barbara.

Bet ne jau temperaments padara Otello lomu tik īpašu un sarežģītu. Lugas paradokss ir tajā, ka galvenais darbības virzītājs un dramatiskā mezgla sējējs ir nelietis Jago, kamēr Otello tikai, rupji runājot, reaģē uz kairinājumu. Bet – kā reaģē! Otello raksturs ir īsts romantisku izjūtu un poētiska pasaules tvēruma koncentrāts. Kritiķis Viljams Helzits par Otello teicis, ka „mora daba ir cēla, bet viņa asinis mirklī uzliesmo”. Šī dvēseles divatnība, iekšējā cīņa, kas jāparāda uz skatuves, laikam arī ir Otello tēla lielais noslēpums un valdzinājums.