1928. gada 1. oktobrī PSRS pieņem pirmo piecgades plānu. Uz papīra lieliska ideja kā attīstīt ekonomiku un savest kārtībā lielās valsts tautsaimniecību. Realitātē gan tas bija padomju politiķu kabinetos izlolots sapnis par spožo nākotni, kas atsitās kā pret sienu, kad valsti pārņēma bads.

Piecgades plāns teorētiski ir loģisks tautsaimniecības plānošanas dokuments, kas ļāva kaut cik saprātīgi domāt par sasniegumiem industriālajā un agrārajā ražošanā. Teorētiski piecgades plānam bija jāparedz ko, cik daudz un uz kurieni katrs valstī esošais ražojošais subjekts saražos un pārdos. Pārdošana, protams, ir nosacīts jēdziens pilnībā kontrolētas ekonomikas ietvaros, bet uz papīra, tā tas teorētiski izskatījās.

Piecgades plāns protams ir leģendārs ar savu teju vai sociālo statusu, jo laikam visos padomju gados, tikai par PSRS politiskajiem līderiem bija vairāk anekdošu nekā par piecgades plānu. Pēdiņās liekamajos PSRS „ziedu laikos”, piecgades plāns atmiņā palika ar totālu tā nesaderību starp reālo un iedomāto ekonomisko situāciju. Kā daudzas lietas PSRS komunismā, arī piecgades plāns bija labāk domāts, nekā izpildīts.

Pirmo piecgades plānu pieņēma 1928. gada 1. oktobrī un tas savā ziņā iezīmēja valsts nostiprināšanos zem viena līdera krēsla. 20. gadi, īpaši jau pēc Ļeņina nāves, aizritēja nežēlīgā cīņā starp augstākajiem padomju varas vīriem Maskavā. Sākotnēji valdīja tā sauktais „triumvirāts”, līdz pie varas nostiprinājās Josifs Staļins.

Viņam ekonomiskais valsts modelis bija nepieņemams. Tas deva pārāk lielu brīvību ekonomiskajiem subjektiem, turklāt,  lauksaimniecība tika uzskatīta par vienu no reālākajām iespējām kā iegūt līdzekļus citu valsts prioritāšu finansēšanai.

Pirmais piecgades plāns iezīmējās ar kolektivizāciju. Lai sasniegtu izvirzītos mērķus, zemniekiem bija jāstrādā kolektīvās saimniecībās. Tāpat kā visiem saimniekiem bija jāapvieno savi resursi, kas reālajā dzīvē nozīmēja, atdot valstij daļu no savas labības un lopiem. Tiem, kas jau bija paspējuši uzkrāt materiālo vērtību, dalīties negribējās. Tā Padomju Savienībā radās jēdziens „kulaki”.

Kopumā pirmajam piecgades plānam bija labi panākumi, ja raugās uz to no smagās industrializācijas pozīcijām. Ražošana tērauda, dzelzs, elektrības un naftas nozarēs pieauga un pat diezgan strauji. Plāns bija konkurētspējīgs. Turklāt aptuveni 80% laukos esošo zemnieku pameta savu ierasto dzīvi, lai kļūtu par strādniekiem pilsētās. Tas bija sasniegums industrializācijas aizstāvjiem, bet pilnīgs trieciens lauksaimniekiem. PSRS galvenokārt eksportēja labību. Taču par kādiem apjomu kāpumiem var būt runa, ja lielākā daļa darbaspēka laukos vairs nebija atrodama. Tāpēc pirmais piecgades plāns iezīmējas arī ar lielu krīzi, kuras iemesls ir absolūti neprātīgas un sasteigtas ekonomiskās pārmaiņas.

Laikā no 1928. – 1932. gadam pieauga labības deficīts laukos. Tauta mira badā. Īpaši smaga situācija bija Ukrainā, Ziemeļkaukāzā un Kazahstānā - reģionos, kuri īpaši specializējās labības audzēšanā. Staļina ideja par rūpniecisko uzplaukumu nebija tik strauja, lai pabarotu nāciju. Tur, kur sākās bads, sākās arī nemieri. Izbadējušies cilvēki sāka domāt par primāro nepieciešamību apmierināšanu un valsts ieviesa drakoniskākus likumus. Pat par izbirušu graudu lasīšanu draudēja nāvessods vai arī izsūtījums. Savukārt, lai noturētu tautu laukos, 30. gados PSRS izveidoja pasu sistēmu. Lai noturētu cilvēkus tālajos kolhozos, pases viņiem nedeva, faktiski 20. gadsimtā PSRS turpināja pastāvēt dzimtbūšana.

Sākotnēji piecgades plāna sasniegumi ražošanā bija vērā ņemami, tāpēc, ka atpalicība no attīstītajām valstīm bija milzīga. Taču tas netraucēja 32.gadā apstiprināt jau nākamo piecgades plānu. Ar laiku gan nācās sastapties ar aizvien lielākām grūtībām. Kopējā paviršība un haoss radīja sliktas kvalitātes produkciju. Tam, kam vajadzēja nest vislielāko pievienoto vērtību, pārsvarā tika pieprasīts iekšējā patēriņā vai arī atkarīgajos, komunisma subsidētajos režīmos. Tā arī līdz sava mūža beigām, PSRS vairāk eksportēja labību un naftu, nekā augstas pievienotās vērtības produktus. Diži tehnoloģiskie sasniegumi palika tikai militārajā jomā. Bet piecgades plānos sākās neprātīga sacensība – ka tik vairāk saražot, nekam nevajadzīgas un nederīgas preces.