1896. gada 10. aprīlī pirmo reizi moderno Olimpisko spēļu vēsturē notika sacensības kāpšanā pa virvi. Dažkārt saukta arī kā rāpšanās, šī disciplīna vairāk iemiesoja antīko, ne moderno spēļu garu un vajadzības. Kāpšanā pa virvi pirmajās modernajās spēlēs uzvarēja grieķu atlēts, bet drīzumā pēc viņa panākuma, šo disciplīnu no Olimpiskajām spēlēm izslēdza.

 

Jaunu sporta veidu iekļaušana Olimpiskajās spēlēs vai arī veco sporta veidu izslēgšana no tām allaž bijis sarežģīts un emocionāls pasākums. Atcerēsimies kaut vai BMX iekļaušanu Olimpiskajās spēlēs, kas Latvijai atnesa zelta medaļu. BMX sporta veids vēl pilnībā atgādina Olimpisko spēļu sporta disciplīnu, bet ir daudz dažādu sportu, kas radījuši bažas. Viens no tādiem bija arī rāpšanās pa virvi, kuru atjaunotajās 1896.gada Olimpiskajās spēlēs Atēnās iekļāva sporta spēļu kalendārā par godu antīkajām spēlēm. Zināms, ka Senajā Grieķijā Olimpiskajās spēlēs bija kāpšana pa virvi, jo senajos laikos tā bija ļoti svarīga nepieciešamība. Lielā mērā saistīta ar sportistu militāro apmācību, rāpšanās bija pamata prasmju standarts. Tāpēc arī to iekļāva sacensībās.

Atēnu Olimpiskajās spēlēs 1896. gadā nebija ļoti daudz atlētu. Kāpšanā pa virvi piedalījās pieci un vismaz divi no dalībniekiem bija vietējie sportisti. Nolikums, ja tā to var saukt, paredzēja, ka dalībniekiem jāspēj uzrāpties pa 14 metru garu virvi. Ja vairāki dalībnieki sasniedz augšējo stiprinājuma vietu, tad uzvar tas, kurš to izdarījis ātrāk. Tāpēc pirmajās Olimpiskajās spēlēs uzvaru svinēja grieķis Nikolaos Andriakopulos. Viņa tautietis Tomas Ksenakis bija otrs, kurš spēja uzrāpties visu virves garumu, taču Andriakopulos to izdarīja ātrāk – 14 metrus viņš pievarēja 23 sekundēs.

Tomēr ilgi nebija jāgaida, lai kāpšanu pa virvi izņemtu no Olimpisko spēļu sporta veidu saraksta. Tā bija novecojusi disciplīna, kurai nebija vairs liela pielietojuma. Taču ir vairāki interesanti sporta veidi, kas kaut kādu laika posmu bijuši iekļauti prestižākajās pasaules sporta sacensībās. Ja par mākslas vingrošanu vai sinhrono peldēšanu un atsevišķiem jāšanas sporta veida elementiem šķēpi lauzti salīdzinoši nesen, netrūkst arī tiešām odiozu un dīvainu sacensību.

Pie iesāktā stāsta par rāpšanos pa virvi jāpiemin, ka Olimpiskajās spēlēs bija vēl viens virves sporta veids un tā bija virves vilkšana. Šī disciplīna arī bija saglabājusies no senajām spēlēm, kurās divas komandas vilka virvi tik ilgi, kamēr vidus daļa šķērsoja centra līniju. Ja abas komandas bija ļoti spēcīgas, tad pēc piecām minūtēm izmērīja, kura komanda virvi aizvilkusi vistālāk.

Vēl Olimpiskajās spēlēs reiz bija sporta veids – paukošanās ar spieķiem, brutālākā paukošanās forma, kur sportisti viens otru sita ar nūjām. Tāpat bijusi baložu šaušana uz ātrumu, kas ne tikai bija asiņaina nodarbošanās, bet pat neiemiesoja olimpisko garu. Baložu šaušanā tika nogalināti 300 putni un uzvarētājs 1900. gada spēlēs Parīzē saņēma 1.vietu par to, ka sev atvēlētajā laika sprīdī nogalināja 21 putnu.

Bet ir arī bijuši dažādi dīvaini sporta veidi, kas nelika nogalināt dzīvniekus. Ar šaušanu saistīts bija tāds sporta veids kā duelis. Tikai par laimi, duelēties nevajadzēja diviem sportistiem, bet gan šaut vajadzēja pa salmu lelli. Protams, ilgu mūžu šāda disciplīna nespēja piedzīvot.

Bet pie vispārējās mehanizācijas sajūsmas jāpiemin dažādi tehniskie sporta veidi. Bija tāda disciplīna kā motorlaivu sacensības. Vēl bija niršanas sacensības, bet ne tā niršana, kas ved dziļumā. Sacensībās ļāva piedalīties tiem, kas bija gatavi slīdēt zem ūdens, pēc atspēriena no baseina sienas nekustoties. Uzvarētāju noteica vai nu pēc tālākās distances, vai arī pēc brīža, kur ievilkta elpa. Vēl Olimpiskajās spēlēs piedalījās žonglētāji, vienas rokas svaru cēlāji un pat kriketa spēlētāji. Šo sporta veidu ietekmē sākās arī diskusijas, kas tad īsti ir sports? Jo tikai ar fizisku kustību vairs nepietika. Sportam bija jābūt skatāmam un sportam bija jābūt arī humānam – protams, mūsdienās sports ir kļuvis par daļu no ienesīga biznesa, kur bez atlētu veiklības vērā jāņem arī reklāma un skatītāju intereses.