Galeonai „Vaza” bija jākļūst par Zviedrijas karaliskās flotes lepnumu, taču 1628. gada 10. augustā grandiozais burinieks nogrima Stokholmas reidā vien dažas stundas pēc nolaišanas ūdenī. Toties mūsdienās, izcelts no dzelmes, tas kļuvis par unikālu eksponātu.

Ļaužu atmiņa pirmām kārtām glabā nevis tos kuģus, kuri krietni nokalpojuši savu mūžu, šķērsojot pasaules jūras, bet gan tos, kuri reiz pazuduši dzelmē, aizraujot sev līdzi ne vienu vien dzīvību. Viens no slavenākajiem šai ziņā ir 17. gadsimta zviedru karakuģis – galeona „Vaza”. 1628. gada 10. augustā šis kuģis, tikko pametis doku Stokholmas fjordā un nozēģelējis vien pāris kilometrus, zaudēja līdzsvaru un nogrima.

17. gadsimta 20. gados Zviedrijā valdīja tās visu laiku dižākais monarhs – karalis Gustavs II Ādolfs. Viņš uz vairākām desmitgadēm padarīja Zviedriju par Ziemeļeiropas varenāko valsti, kuras īpašumi ieskāva visu Baltijas jūru. Zviedrijai bija vajadzīga spēcīga kara flote, kas nodrošinātu papildspēku un kara materiālu piegādi armijām, kuras cīnās Polijas, Vācijas un Baltijas kara laukos. Galeona „Vaza” tika iecerēta kā tobrīd spēcīgākais karakuģis Baltijas jūrā, bruņota ar 48 divdesmit četru mārciņu lielgabaliem, izvietotiem divos klājos.

Kuģa būvēšanu uzsāka 1625. gadā. Tiek lēsts, ka būvei bija jānocērt apmēram tūkstotis ozolu. Starp citu, daļa no kokmateriāliem, tāpat kā visi tauvām nepieciešamie kaņepāji, nāca no Vidzemes. Tobrīd, 17. gadsimta pirmajā pusē, tāda izmēra kuģus kā „Vaza” būvēja vēl samērā reti, un arī kuģubūves inženierija mūsdienu izpratnē vēl bija bērna autiņos – būvētāji paļāvās ne tik daudz uz aprēķiniem, cik uz pieredzi un no paaudzes paaudzē nodotiem meistarības noslēpumiem. Savukārt jūras kara taktika piedzīvoja nozīmīgas pārmaiņas. Pagātnē palika laiks, kad galvenais uzbrukuma paņēmiens bija uz jūras abordāža – iebrukums pretinieka kuģī un tā ieņemšana; to nomainīja kuģu iznīcināšana ar artilērijas uguni. Karalis Gustavs Ādolfs, būdams liels artilērijas entuziasts, personīgi deva norādījumus kuģu būvētājiem, pavēlot abos kuģa klājos izvietot maksimālā kalibra lielgabalus.

Dienā, kad „Vaza” devās savā pirmajā un vienīgajā kuģojumā, bija izcili labi laika apstākļi – spīdēja saule, pūta viegla dienvidrietumu brīze. Kuģis peldēja ar visām burām; lielgabalu lūkas abos klājos bija atvērtas, lai salutētu, pametot galvaspilsētu. „Vaza” majestātiski slīdēja pa fjordu, un daudzi stokholmieši pulcējās krastmalā, lai vērotu šo skatu. Taču tad, uzpūšot spēcīgākai brāzmai, kuģis pēkšņi bīstami sasvērās. Apakšējā lielgabalu klāja vaļējās lūkas nonāca zem ūdens. „Vaza” nogrima strauji, aizraudams līdzi ap trīsdesmit jūrnieku dzīvību.

Karaļa pieprasītā izmeklēšana nedeva rezultātu. Lai arī grēkāzis tika cītīgi meklēts, to atrast neizdevās – visi bija rīkojušies saskaņā ar norādījumiem un noteikumiem. Laikam jau neviens nebija gatavs skaļi nosaukt galveno katastrofas iemeslu – karaļa uzstājīgā prasība izvietot augšējā klājā smagus un jaudīgus lielgabalus bija noteikusi smagumcentra nepieļaujamu novirzi uz augšu, attiecīgi laupot kuģim stabilitāti.

Tomēr liktenis bija lēmis „Vazai” piedzīvot atdzimšanu. 1961. gada 8. aprīlī, gluži kā 333 gadus iepriekš, tūkstoši stokholmiešu atkal pulcējās fjorda krastos un kāpa laivās – šoreiz, lai savām acīm redzētu senlaiku burinieka pacelšanos no jūras viļņiem. Baltijas jūras aukstais un nesāļais ūdens lieliski iekonservē koku un citus organiskus materiālus. Pateicoties tam, restaurētā galeona „Vaza” tagad aplūkojama visā savā diženumā un kļuvusi par  vienu no spilgtākajiem tūrisma objektiem ne vien Zviedrijā, bet visā Eiropā.