1901. gadā tiek sadalītas pirmās Nobela prēmijas. Labi zināmais izgudrotājs bija tik noraizējies par savu nelāgo vārdu un slavu, ka nolēma labot priekšstatu par sevi kā nāves tirgoni. Tā iesākās ideja veidot ikgadējus pasākumus, kuros izteikt atzinību un izsniegt prēmiju pasaules spožākajiem un drosmīgākajiem prātiem.

 

Alfrēds Nobels, kā jau zināms, bija slavens zviedru izgudrotājs un uzņēmējs. Viņa ģimenē bija daudz spēcīgu un zinošu inženieru, kuri lielāko daļu savas labklājības ieguva, ražojot ieročus un apmierinot kara ministriju pasūtījumus. Tāpēc arī ar lielu izbrīnu, Alfrēds Nobels 1888. gadā izlasīja, ka viņš, " nāves tirgonis" , ir miris. Izrādās, kāda Francijā iznākoša avīze bija kļūdījusies un publicējusi nepatiesas ziņas par Alfrēda Nobela nāvi. Taču izlasītais viņu satrieca, par sprāgstvielu radīšanu un ieroču ražošanu Nobelu nosauca par "nāves tirgoni". Uzņēmējs ar šādu pēcnāves situāciju nebija mierā un steigšus izlaboja sava mantojuma nosacījumus. Viņš nolēma, ka jāizveido Nobela fonds, kurš būtu atbildīgs par labāko pasaules pilsoņu premēšanu. Galvenais kritērijs, lai balvas saņemtu tie cilvēki, kuri tiecas pēc miera un tautu draudzības, nevis kara un savstarpējās iznīcības.

1895. gadā Nobels bija izveidojis savu fondu un tieši pēc gada viņš nomira. Viņa mantojums bija aptuveni 150 miljoni eiro mūsdienu naudā, kas tika atstāti prēmiju izsniegšanai. Nosacījumi paredzēja, ka fonda vadībai jārūpējas par ieguldījumiem dažādos finanšu instrumentos, lai fonda līdzekļi vairotos, bet tā vienīgais mērķis ir izsniegt prēmijas.

Sabiedrībā gan valdīja ļoti liela neticība Nobela prēmiju nākotnei, tāpēc Norvēģijas parlamentam vajadzēja pieņemt speciālu lēmumu, kurā tika apliecināts fonda mērķu patiesums. Tā pāris gadus tika darīts viss, lai sasniegtu atpazīstamību un piesaistītu balvu izvērtēšanas komisijai tiešām atzītus prātus. 1900. gadā fonds bija gatavs izvērtēt pirmās nominācijas.

1901. gada 10 decembrī notika pirmo laureātu sveikšana. Uzreiz tika nodalītas piecas kategorijas – fizika, ķīmija, medicīna, literatūra un miera prēmija. Fizikā laurus plūca Vilhelms Konrāds Rentgens par saviem pētījumiem un sasniegumiem rentgenogrāfijā, ķīmijā atzinību piemēroja ķīmiķim no Nīderlandes Jakobam Hendrikam van Hoffam, viņš bija ieguvis atzīstamus rezultātus termodinamikas pētījumos, bet medicīnā prēmija pienācās mikrobiologam no Vācijas Emīlam Bēringam, kurš atklāja difterijas ārstēšanas metodi. No augstāk minētajiem laureātiem, absolūts līderis savā kategorijā bija van Hoffs, jo no 20 iesūtītajām nominācijām, viņš bija autors 11 atklājumiem.

Prēmiju sadalīšana nav iedomājama arī bez strīdiem, un, kā reiz, lielākie strīdi bija par prēmiju literatūrā. To saņēma Sallijs Prudems, lai gan liela daļa Zviedrijas rakstnieku, mākslinieku un inteliģences uzskatīja, ka balva pienācās Ļevam Tolstojam. Kultūras jomas cilvēki pārmeta, ka Nobela komitejā ir pārāk daudz cilvēku, kuri simpatizē viktoriānisma tipa literatūrai, tāpēc, viņuprāt, tas bija vienīgais skaidrojums, kā viduvējs esejists un rakstnieks Prudems varēja tikt pie augstā goda.

Svarīgākā gan vienmēr ir bijusi Nobela Miera prēmija. Pirmo prēmiju saņēma uzreiz divi cilvēki, franču ekonomists Frederiks Passī un Starptautiskā Sarkanā krusta dibinātājs Žans Anrī Dunāns. Iespējams, ka arī ap šiem nominantiem spietoja kritiķu bars, taču pirmā Nobela prēmiju sadalīšanas reize aizritēja tomēr literatūras skandāla zīmē.

1968. gadā notika diezgan lielas izmaiņas Nobela prēmiju sadalīšanā. Klāt pie jau esošajām nominācijām nāca arī balva par sasniegumiem ekonomikā. To lielā mērā sekmēja Zviedrijas Riksbank, kas ziedoja lielu naudas daudzumu Nobela fondam un kļuva atbildīga par ekonomikas nomināciju izvērtēšanu. Tā pirmo balvu ekonomikā saņēma Jans Tinbergens un Ragnārs Frišs, kuri izmantoja jaunus modeļus ekonomisko procesu analīzei.

Laika gaitā ir mainījušie prēmiju apmēri, bet nemainīga paliek kārtība, ka katrs Nobela laureāts saņem naudas balvu un komitejas īpašo zelta medaļu. Pat ja kāds cilvēks kādreiz nav ticis uz medaļas saņemšanu politisku motīvu dēļ, tad komiteja to tāpat piemēro pēc kāda laika. Šāds piemērs bija 1938.un 1939.gads, kad Ādolfs Hitlers neļāva pēc balvas doties Vācijas zinātniekiem. Bet pietiekami slidena bija arī PSRS zinātnieku vai literātu apbalvošana, kaut vai atminoties Aleksandra Solžeņicina gadījumu un balvu par sasniegumiem kosmosa izpētē. Šajā kategorijā Ņikita Hruščovs atzina visas PSRS tautas sasniegumus, nevis to zinātnieku vārdus, kuri radīja kosmiskā raķetes pirmā cilvēka aizvešanai kosmosā.