Eiropas pilsētās, kur viduslaikos nodibinājās universitātes, attiecības starp studentiem un pilsētniekiem bieži bija saspringtas un pat pārauga nopietnos bruņotos konfliktos. Spilgts piemērs ir Svētās Sholastikas dienas grautiņš, kas sākās Oksfordā 1355. gada 10. februārī.

 

11. gadsimtā Rietumeiropā, kur līdz tam vienīgie izglītības centri bija klosteri un baznīcu skolas, radās pirmās universitātes. Līdz ar to viduslaiku pilsētās parādījās jauna sabiedrības nošķira – universitāšu studenti un mācībspēki. Ar savām mantijām un sarunāšanos latīņu mēlē, kuru vienkāršie ļaudis lielāko tiesu neprata, šie zinību vīri pamanāmi izcēlās ierastajā pilsētas vidē. Līdz pat reformācijas laikmetam universitātes saglabāja ciešas saiknes ar baznīcu, un studenti un profesori savā tiesiskajā statusā bija pielīdzināti zemāko rangu garīdzniekiem. Cita starpā, tiesāt viņus drīkstēja tikai baznīcas tiesa, kas parasti nepiesprieda miesassodus. Šo pēdējo apstākli studenti nereti izmantoja nelietīgi, nesodāmības apziņā pastrādājot dažu labu noziegumu. Un lai gan studentu klātbūtne vairoja universitāšu pilsētu turību, starp studentiem un vietējiem ļaudīm valdīja pastāvīga spriedze, kura mēdza izlādēties sadursmēs un pat pamatīgās nekārtībās ar asinsizliešanu. Viens no spilgtākajiem gadījumiem ir Svētās Sholastikas dienas grautiņš Oksfordā 1355. gada 10. februārī.

Oksforda ir vecākā universitāte Anglijā un viena no vecākajām pasaulē. Ir ziņas, ka studenti šeit skoloti jau 11. gadsimta beigās, taču statūtus universitāte saņēmusi krietni vēlāk – 13. gs. vidū. Katrā ziņā 1355. gadā Oksforda jau baudīja visas pilnvērtīgas universitātes privilēģijas. Konflikts starp studentiem un oksfordiešiem 10. februārī, kad katoļu baznīca piemin Svēto Sholastiku no Nursijas, sācies ar ķildu vienā no pilsētas krogiem, kurā nelaimīgā kārtā esot bijis iejaukts arī vietējais barons un pilsētas galva Džons Berfords. Divi studenti sākuši smādēt dzērienus, sastrīdējušies ar krodzinieku; Berfords studentus rupji apsaucis un par atbildi dabūjis pa galvu ar veiklas rokas mestu alus kausu. Amatvīrs tūdaļ meties uz baznīcu un sācis skandināt zvanu, saucot pilsētniekus pie ieročiem. Apbruņoto oksfordiešu priekšgalā viņš ieradies pie universitātes kanclera Hemfrija de Čerltona, lai pieprasītu vainīgo izdošanu. Te priekšā jau gaidījuši cīņai gatavi studenti, kas pilsētniekus patriekuši. Tad nu nākamajā dienā barons devies uz saviem īpašumiem ārpus pilsētas un atgriezies ar pāris tūkstošiem vīru, bruņotiem ne vien ar rungām, bet arī medību lokiem. Tiem laikiem tā bija jau diezgan pieklājīga armija, kas tagad devās pārmācīt nekaunīgos „baltrocīšus”. Studenti gan turējās pretī, taču spēki, acīmredzot, bija nevienlīdzīgi, un pēc cīņām, kurās dzīvību zaudēja 63 universitātes ļaudis un ap 30 vietējo, pirmie bija spiesti bēgt no Oksfordas.

Galu galā nācās iejaukties karalim Edvardam III, kurš lēma par labu universitātei. Ar karaļa lēmumu Oksfordas pilsētas galvam un viņa vietniekiem ik gadus 10. februārī vajadzēja kājām un kailām galvām doties cauri pilsētai uz aizlūgumu par nokauto dvēselēm, un pie tam ik gadus izmaksāt universitātei 63 penijus – peniju par katru nogalināto. Karaļa spriedumam nebija noilguma, un Svētās Sholastikas dienas ceremonija notika nākamos 470 gadus – līdz 1825. gadam, kad Oksfordas mērs beidzot atteicās pildīt šo pienākumu, un universitāte arī neuzstāja. Tomēr Svētās Sholastikas dienas grautiņa piemiņa senajā universitātes pilsētā joprojām ir dzīva, un pilsētas bāri un pabi joprojām daloties tajos, uz kuriem iet studenti, un tajos, kurus apmeklē pilsētnieki.