Franču operešu komponistam Žakam Ofenbaham nebija lemts pieredzēt sava mūža nozīmīgākā darba pirmizrādi. Komponists šķīrās no šīs pasaules dažus mēnešus pirms operas „Hofmaņa stāsti” pirmizrādes Parīzes Komiskajā operā 1881. gada 10. februārī.

 

Franču komponists Žaks Ofenbahs uzskatāms par operetes žanra pamatlicēju, taču komponista mūža vēlme bija komponēt īstu, nopietnu operu. Kad Ofenbaham sestais gadu desmits jau bija pāri pusei, viņa rīcībā nonāca dramaturga Žila Barbjē librets operai „Hofmaņa stāsti”, kura pamatā bija vācu romantiķa Ernsta Teodora Amadeja Hofmaņa proza. Komponistam, diemžēl, nebija lemts pieredzēt savas vienīgās operas uzvedumu – Žaks Ofenbahs pameta šo pasauli 1880. gada 5. oktobrī, „Hofmaņa stāstu” pirmizrāde Parīzes Komiskajā operā notika 1881. gada 10. februārī, gan nepilnā versijā; darbu pilnībā pirmoreiz izrādīja Vīnes Ringteātrī tā paša gada 7. decembrī.

„Viņas augums, tāpat kā seja, ir samērīgs. Viņu varētu uzskatīt par skaistu, ja viņas skatiens nebūtu tik stings, gribētos pat sacīt – nedzīvs. Viņas soļi ir neparasti saskanīgi, katru kustību, šķiet, noteikusi uzvilkta mehānisma gaita. Spēlējot klavieres vai dziedot, viņa ievēro nepatīkami nevainojamo, bezdvēselisko dziedošas mašīnas takti,” tā Hofmaņa noveles „Smilšu vīrs” varonis Zigmunds raksturo daiļo Olimpiju, kurā neprātīgi iemīlējies viņa draugs Natanaēls. Un Zigmundam izrādās taisnība – Olimpija tiešām ir ārkārtīgi prasmīgi izgatavots automāts. Hofmaņa stāstā šis baisais atklājums laupa Natanaēlam prātu, taču operā, kur libretists licis pašam Hofmanim stāties viņa personāžu vietā, šis ir tikai pirmais no viņa mīlas stāstiem. Seko otrā iemīlēšanās – Antonija, par kuru Hofmaņa stāsta „Padomnieks Krespelis” personāžs – Dakteris – saka: „Antonija cieš no organiskas krūšu kaites, kas tieši piešķir viņas balsij brīnumaino spēku un savdabīgo, cilvēka balss iespējām pāri plūstošo skanējumu. Taču šī vaina arī iedzīs viņu pāragri kapā, jo, ja viņa nemitēsies dziedāt, tad, manuprāt, labākajā gadījumā nodzīvos vēl pusgadu.” Protams, notiek sliktākais – Antonija dzied un mirst, un līdz ar viņu Hofmaņa cerības. Visbeidzot operas trešais cēliens mūs noved Venēcijā, kur skan slavenā „Barkarola”.

Hofmaņa mīlestība te ir kurtizāne Džuljeta no stāsta „Pazaudētais spoguļattēls”. Kopā ar savu sabiedroto kapteini Depertuto šī daiļa blēde nozog rakstniekam viņa spoguļattēlu, taču samaksā par to ar dzīvību, nejauši iedzerot indi. Operas fināls atgriež titulvaroni realitātē, un atklāj: visas šīs nelaimīgi mīlētās ir Hofmaņa fantāzijas radītas hipostazes viņa reālai mīlestībai – kaprīzajai dziedātājai Stellai. Un kaut izrādās, ka rakstniekam ir cerības uz daiļās būtnes atbildes jūtām, viņš jau ir sapratis: viņa īstā mīlestība ir viņa mūza, rakstniecība ir viņa vienīgā īstā kaislība.