„Kauliņi ir mesti!” teica Romas konsuls Gajs Jūlijs Cēzars, kad 49. gadā pirms mūsu ēras 10. janvārī veda savu komandēto leģionu pāri Rubikonas upei.

Bija 50. gads pirms Kristus dzimšanas. Romas Senāts, kurā toni joprojām noteica veco aristokrātu dzimtu pārstāvji ar patricieti Pompeju priekšgalā, pavēlēja Gajam Jūlijam Cēzaram atgriezties Romā, kur senāts lemtu par viņa konsula pilnvarām. Pirms pieciem gadiem visai spraigas politiskas cīņas rezultātā Cēzars bija iecelts par Romas konsulu Šaipusalpu Gallijā, Viņpusalpu Gallijā un Ilīrijā – teritorijās, kuras šodien aptuveni atbilst Ziemeļitālijai, Dienvidfrancijai un bijušās Dienvidslāvijas rietumu rajoniem. Konsuls bija augstākais administratīvais tituls tā laika Romas republikā, un tas nozīmēja praktiski neierobežotu administratīvo un militāro varu konsulam pakļautajās provincēs. Savu konsula pilnvaru laiku Cēzars bija nebija tērējis velti. Ar sev pakļautajiem leģioniem viņš bija iekarojis Romai plašas teritorijas ziemeļrietumos, raksturojot šos iekarojumus ar spārnoto frāzi „Veni, vidi, vici!” – „Atnācu, ieraudzīju, uzvarēju!” Viņš bija pamatīgi vairojis savu personīgo īpašumu un, kas vēl svarīgāk, jau pirms tam lielo autoritāti Romas vienkāršo pilsoņu un savu kareivju acīs. Citiem Romas varenajiem šis konsuls bija kļuvis nepārprotami bīstams, un Cēzaram tāpēc bija aizdomas, ka ja viņš ieradīsies Romā tagad, kad viņu vairs nesargā konsula imunitāte un nav līdzi arī uzticamo leģionu, kolēģi senatori atradīs iemeslu, mūsdienu žargonā izsakoties, piesiet viņam lietu un ja ne fiziski, tad politiski likvidēt. Atlika viens – doties uz Romu armijas pavadībā. Taču likums stingri noteica, ka nevienam armijas komandierim nav tiesību ievest karaspēku no provinces pašā republikā – tagadējā Apenīnu pussalā. Rubikonas upe bija tā robeža, kuru pārejot Cēzara leģioni tiktu uzskatīti par naidīgu spēku. Izšķiršanās nebija viegla, taču dienā, kas atbilst 10. janvārim 49. gadā pirms Mūsu ēras, Gajs Jūlijs Cēzars izlēma un veda savu 13. leģionu pāri Rubikonai. Pie tam viņš esot citējis sava iemīļotā klasiskā dramaturga Menandra repliku: „Kauliņi ir mesti!”

Tas nozīmēja pilsoņu karu. Cēzars tagad bija valsts noziedznieks un karaspēkam, kas bija Senāta rīcībā, visas tiesības viņa leģionu iznīcināt. Taču šai armijai nebija gandrīz nekādas vēlēšanās cīnīties pret Cēzara veterāniem. Pilsētas cita pēc citas padevās, Cēzara pretinieki bēga no Itālijas, un turpmākajos pāris gados viņš pārstaigāja Romas provinces, kas jau tobrīd aptvērušas gandrīz visu Vidusjūru, un sakāva savus pretiniekus citu pēc cita. Pompejs zaudēja dzīvību Ēģiptē, kas tobrīd vēl bija neatkarīga valsts. Te viņš paglābās no Cēzara, bet viņu noslepkavoja kāds romiešu virsnieks, kas tobrīd uzturējās faraona Ptolemaja XIII galmā. Kad Cēzars ieradās Ēģiptē, faraona kambarkungs Potīns pasniedzis viņam kā dāvanu mirušā pretinieka galvu. Stāsta, ka, šo „velti” ieraudzījis, Cēzars esot apraudājies. Varbūt viņš nojauta, kas pašu var sagaidīt nākotnē?

Ēģiptē Cēzars sastapa princesi Kleopatru, kurai pēc tēva nāves palīdzēja vietējā nelielā pilsoņu kariņā uzvarēt viņas brāļus un kļūt par vienīgo valdnieci. Ir diezgan droši, ka Kleopatras dēls Cezarions bija no Cēzara, bet abu laulību nepieļāva Romas likumi – romieša laulība ar sveštautieti netika atzīta.

Romā Gajs Jūlijs Cēzars atgriezās ar visiem iespējamiem pagodinājumiem. Tagad viņš bija Senāta iecelts ‘dictator perpetuus’ – valdnieks uz mūžu ar ārkārtas pilnvarām. Un tad pienāca 44. gada pirms Mūsu ēras Marta īdas, un romiešu senatori dāvāja Cēzaram pēdējo pagodinājumu – 23 pašrocīgus dunču dūrienus. Viņi apgalvoja, ka dara to brīvības vārdā. Taču daudziem – veco Romas aristokrātu ģimeņu atvasēm – šī brīvība nozīmēja tikai viņu pašu brīvību izrīkoties Romā. Cēzara slepkavībai sekoja virkne jaunu pilsoņu karu, pēc kuriem senā Romas republika izrādījās neglābjami pagalam, un tapa cita valsts – Romas Impērija.