1909. gada 10. jūlijā dzimis latviešu teologs, mitoloģijas pētnieks un vēsturnieks Haralds Biezais. Viņa mūža nogalē iznākušās atmiņu grāmatas „Saki tā, kā tas ir” nosaukums bijis autora kredo kopš jaunības.

 

„Saki tā, kā tas ir.” Ar šādu nosaukumu pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Savienotajās Valstīs iznāca latviešu teologa, mitoloģijas pētnieka un vēsturnieka Haralda Biezā atmiņu grāmata. Nosaukuma pamatā ir autobiogrāfiska epizode. Kad 1940. gada maijā Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docenta amata kandidātam Biezajam parauglekcijai uzdots temats „Vai dogmati ir mūžīgi?”, tas licis izšķirties starp vispāratzīto teoloģisko doktrīnu un jaunā, brīvdomīgā mācītāja paša uzskatiem. Tad vecākais kolēģis profesors Voldemārs Maldonis devis šo padomu: „Saki tā, kā tas ir.” Pirmajā brīdī šķietami naivā frāze kļuvusi Haraldam Biezajam par visas zinātnei bez atlikuma ziedotās dzīves kredo.

Haralds Biezais dzimis Lestenes pagastā 1909. gada 10. jūlijā. Līdz Otrā pasaules kara sākumam viņš paguva pabeigt studijas, dažus gadus nostrādāt par mācītāju Gramzdas draudzē un spert pirmos soļus akadēmiskajā karjerā. Kara beigas doktors Biezais sagaidīja Zviedrijā, kur viņš, pateicoties labām vācu valodas zināšanām, turpināja akadēmiskās gaitas Upsalas universitātē, iegūdams filozofijas doktora grādu un kopš 1958. gada pasniegdams reliģiju vēsturi Upsalā, vēlāk kā vieslektors arī Turku un Bonnas universitātēs. Par viņa galveno pētījumu tēmu kļuva latviešu pagānisma reliģiskie priekšstati. Arī kļuvis par starptautiski atzītu akadēmisku autoritāti, Haralds Biezais allaž saglabāja ciešu saikni ar latviešu vidi. Viņš bija aktīvs publicists un literatūras kritiķis. Man pašam spilgti atmiņā palicis viņa apcerējums par Ēvalda Vilka stāstu „Pusnakts stundā”. Teksts var šķist brīžiem izplūdis un pārstāstošs, taču tam piemīt sprediķa rimti mērķtiecīgā intonācija. Autors iezīmē to ceļu, ko latviešu padomju rakstnieks, Sarkanās armijas veterāns Vilks nostaigājis no viņa paaudzei un sociālajam lokam raksturīgajām komunistiskajām ilūzijām līdz sāpīgiem vēstures patiesības meklējumiem, kas mūža pēdējā cēlienā kļuva arī par paša Haralda Biezā darbības galveno saturu. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, neilgi pirms autora aiziešanas mūžībā 1995. gadā, nāca klajā divi pētījumi par Otrā pasaules kara vēsturi Latvijā: „Kurelieši – nacionālās pretestības liecinieki” un „Latvija kāškrusta varā. Sveši kungi – pašu ļaudis”. Kā atzinis autors, pievērsties vēsturnieka ampluā mudinājuši ilgos gados vēroti vēsturiskās patiesības falsifikācijas mēģinājumi trimdas latviešu sabiedrībā. Kādā publikācijā Vācijā iznākošajā trimdas laikrakstā „Latvija” Haralds Biezais saka: „Latviešu tautas vieta kultūras tautu saimē nav atkarīga no tā, cik labi vai slikti tā spēj noslēpt savu atsevišķo locekļu vai grupu nodarījumus, bet gan no tā, cik daudz tai ir cieņas pret vēstures faktiem, it sevišķi, ja tie nav glaimojoši. Ar tiem jātiek galā katrai tautai pašai, arī latviešiem. Atbildība par saviem darbiem vienmēr ir morāles un goda jautājums. Vēstures patiesību politiskais spēks vienmēr ir tik liels, ka tas laika gājumā nosaka tautu likteņus.”