1809. gada 10. jūnijā Romas pāvests Pijs VII izslēdza no baznīcas Napoleonu Bonapartu. Pēdējais jau bija sasniedzis tādu nekaunību, ka iebruka Romā un pievienoja pāvesta pakļautībā esošo Vatikānu savai valstij. Napoleona vara gan bija tik liela, ka pāvests oficiāli Napoleona vārdu nosodījuma rakstā neminēja.

 

Teju vai katra dokumentālā filma par Napoleonu Bonapartu sākas ar ievadvārdiem, ka šis cilvēks izsitās visaugstākajos amatos, neskatoties uz savu salīdzinoši necilo izcelsmi. Tāda harizma un pārliecināšanas spējas, kādas piemita Napoleonam, piemīt reti kuram valstsvīram vai karavadonim. Ticis pie varas Francijā, viņš pārliecinoši sakāva tuvējos kaimiņus un paplašināja savu valdījumu robežas. Ierasts bija, ka līdz Napoleonam reti kurš uzdrīkstējās aiztikt pāvesta valsti, taču Napoleona izveidotajai Francijas impērijai pāvesta vara nebija svēta.

Pijs VII par Romas katoļu baznīcas galvu kļuva 1800. gadā. Napoleons šajā laikā vēl bija tikai Francijas Republikas pirmais konsuls, kurš veiksmīgi vadīja iebrukumu Ziemeļitālijā. Jaunais pāvests nebija spējīgs īpaši pretoties Napoleona uzbrukumiem. Skaidrs, ka sākotnēji Francijas topošo imperatoru Eiropā interesēja laicīgā vara, taču baznīca jau nemaz no tās nebija tik ļoti nošķirta. Vienā no savām pirmajām Ziemassvētku uzrunām pāvests uzsvēra, ka kārtīgiem katoļiem demokrātija netraucē. Napoleona iebrukuma rezultātā Ziemeļitālijā tika izveidota paklausīga satelītvalsts, kuras oficiālais mērķis bija paust iedzīvotāju gribu. Pāvests piekāpās un atzina šādas valsts samērojamību ar katoļticību. Vienīgā bēda, Napoleonam ar to nepietika.

Papildus spiedienam, kas tika izdarīts uz pāvestu, viņš arī tika mudināts noslēgt vienošanos, kas atceltu baznīcas pretenzijas uz Napoleona karagājienos konfiscētajām zemēm. Apmaiņā pāvests saņēma solījumu, ka lielākā daļa francūžu kļūs par katoļiem, lai arī Napoleons šo solījumu turēja gausi. Oficiāli Francijā bija ticības brīvība, kas nozīmēja, ka protestantiem nebija lielas motivācijas mainīt savus uzskatus. Taču Napoleona apetīte un gadu gaitā iekrājies savstarpējais naids noveda pie tā, ka Napoleons nolēma atbrīvoties no pāvesta.

1809. gadā Francijas karavīri iesoļoja Romā. Pilsētu oficiāli neokupēja, bet pāvesta varu gan atcēla. Pāvests bija tā pārskaities, ka par uzbrukumu Vatikānam nosodīja iebrucējus un pasludināja viņus par ārpus baznīcas esošus. Pāvesta bulla vēstīja, ka sods un nicinājums tiek veltīts visiem tiem, kas izlaupīja apustuļa Pētera mantojumu. Savā bullā gan pāvests nenosauca laupītājus vārdā, protams, ka viņš bija domājis Napoleonu Bonapartu, ne parastos franču karavīrus. Napoleons atbildi parādā nepalika, jo pavēlēja pāvestu apcietināt un aizvest trimdā. Sākumā uz Savonu Itālijā, vēlāk uz Fontenblo Francijā. Tā pāvests pavadīja piespiedu nometinājumā piecus gadus.

1814. gadā Napoleons atteicās no troņa un pats devās trimdā. Pāris nedēļu laikā pāvests atgriezās Vatikāna un panāca baznīcas varas atjaunošanu. Vīnes kongresā kardinālu diplomātija bija tik efektīva, ka Piju VII atzina par visu katoļu virsvadītāju. Savukārt pāvests laboja to, ko piespieda darīt Napoleons. Viņš atjaunoja inkvizīciju un aizliegto grāmatu indeksu. Tāpat atjaunots tika jezuītu ordenis. Visus šos Vatikānam svarīgos lēmumus pārsvarā panāca galvenais pāvesta varas diplomāts kardināls Konsalvi. Pijs VII pamazām atgāja no varas lietām. Trimda un Napoleona uzbrukumi bija maksājuši viņam veselību. Piedzīvotās varas rokādes gan iezīmēja to, ka Pijs VII kļuva par pirmo pāvestu, kuru nosauca kā revolūciju laikmeta pāvestu. Tikmēr kardināls Konsalvi, kurš izdarīja daudz pāvesta varas atjaunošanai, tika iesaukts par miera kardinālu.