1837. gada 10. maijā ASV sākas banku panika. Cilvēki masveidā skrien uz kredītiestādēm izraut ārā savus iekrājumus, kas pieliek treknu punktu bažām, ka ASV skars smaga finanšu krīze. Salīdzinājumā ar pēdējām pasauli satraukušajām krīzēm, šo paniku iesāka Anglijas bankas. Iemesls tam bija pavisam vienkāršs – 19. gadsimta vidū tieši Anglijas bankas bija svarīgākās pasaules mērogā, kuras bija aizdevušas naudu teju ikvienam.

 

Finanšu krīzes nāk un iet, tikai mācības no tām ir dažādas. Krīzi, kas sākās 1837. gadā, izraisīja Anglijas aizdevēji, kuri sāka ar bažām raudzīties uz savu krājumu apmēru. Anglijas banku pārvaldnieki secināja, ka naudas rezerves samazinās, tāpēc pieņēma lēmumu palielināt procentlikmes, lai piesaistītu jaunus ieguldījumus. Diemžēl, šis lēmums izraisīja nepatīkamas sekas ASV, kur bankas bija lielā mērā atkarīgas no Anglijas bankām. Saņēmušas ziņas, ka naudas apjoms Anglijā pieaugs, tās turpināja izsniegt kredītus, neraizējoties par naudas pietiekamību. Lielā mērā ASV ekonomiku balstīja vērtspapīri, kas bija nodrošināti Anglijā, jo ASV veica plašus infrastruktūras projektus, kuriem vajadzēja aizņēmumus.

Taču kreditēšanas fakts kā tāds neizraisīja krīzi. Iemesls krīzei bija mums visiem labi zināmās spekulācijas, kad noteiktu preču cenas bija pārāk uzpūstas un tās nebija sedzamas ar reālu naudas apmēru. 1837. gadā tādas preces izrādījās kokvilna, vergi un nekustamais īpašums. Kad izmaiņas globālajā tirdzniecībā skāra pārmaiņas kokvilnas tirgū, tad arī sākās krīze.

Iemesls kokvilnas ietekmei uz globālo tirdzniecību bija ASV štatu milzīgā atkarība no kokvilnas cenām. Februārī tās nokrita uzreiz par 25%, kas izraisīja problēmas ietekmīgos ASV dienvidu štatos. Vietā pieminat, ka daži, varbūt ne visai veiksmīgi ASV valdības lēmumi palīdzēja krīzes liesmās ieliet eļļu. Lai apturētu spekulācijas ar zemes darījumiem, ASV valdība noteica ierobežojumus norēķināties par valsts zemi ar naudu, kurai nebija reāla seguma zeltā vai sudrabā. Tas izraisīja milzīgas problēmas tiem, kas vēl turēja savās rokās papīra naudu, bet nevarēja to izmantot izaugsmei. Tā kā daudziem šāda nodrošinājuma naudas nebija, sākas problēmas vai nu atmaksāt jau ieķīlātos īpašumus, vai arī nebija iespēja iepludināt ekonomikā reāli eksistējošu, bet pēkšņi nederīgu naudu. Tas izraisīja vienus no daudzajiem šoka momentiem.

Viens no šādiem momentiem bija vairāku banku nespēja iekasēt izdotos kredītus. Vairākas no ASV bankām nolēma defoltēt ar savām parādzīmēm, kas saniknoja aizdevējus Anglijā. Savukārt ASV centrālā banka izpildīja valdības pavēli neglābt šādas bankas. Tas noveda pie tā, ka Austrumkrasta, galvenokārt Ņujorkas kredītiestādes, rāva ārā savus līdzekļus no saistītajām bankām Rietumkrastā. Tiklīdz sākās runas par bankām, kas glābj savu ādu, izņemot naudu no riskantajiem kreditētājiem, masu panika skāra arī sabiedrību.

1837. gada 10. maijā sākās banku sektora panika. Cilvēki skrēja uz savām bankām, drūzmējās un ņēma ārā visu naudu, ko tik varēja izņemt. Amerikāņu bankas neizturēja šo reālo stresa testu un sāka vērt ciet savas durvis. Tas tikai vairoja klientu neticību bankām. Un tā kā 1837. gada krīzē nepastāvēja noguldījumu apdrošināšana, cilvēkiem nebija pamata nomierināties.

Krīze ilga līdz pat 1844. gadam un tās ietekme bija klasiska – cenu kritums, maksātspējas kritums, straujš bezdarba pieaugums un deflācija, kas samazināja iespēju ražotājiem ieguldīt attīstībā. Arī 19. gadsimta finanšu krīzē atradās tādi, kas aicināja valdību iztērēt savas rezerves infrastruktūras projektos, lai mazinātu bezdarbu. ASV valdība 1837. gadā šādus ieteikumus ignorēja. Vēlāk, šo minstināšanos pārmeta gan ASV prezidentam Endrjū Džeksonam, gan arī Martinam van Būrenam, kurš stājās amatā tikai dažas nedēļas pirms īstās krīzes sākuma.

ASV no šīs krīzes atkopās strauji, jau pēc nepilniem 10 gadiem tā piedzīvoja strauju ekonomisko izaugsmi. Daļēji to veicināja arī šīs krīzes pieredze, jo spēcīgās lauksaimniecības tradīcijas sāka mainīties uz ražošanas īpatsvara pieaugumu. Savukārt regulējošā mācība bija noguldījumu aizsardzība, lai nepieļautu cilvēku panisku skriešanu uz bankām izraut savu naudu. Tomēr krīžu unikālā parādība ir to cikliskums, agri vai vēlu, bet tās atkārtojas. Nākamā finanšu krīze, kas skāra ASV jau bija viens no smagākajiem pārbaudījumiem, kuru izraisīja spekulācijas Volstrītā.