1804. gada 10. martā Francija oficiālā ceremonijā un saskaņā ar pirkšanas-pārdošanas līgumu nodeva Savienotajām Valstīm Luiziānu – vairāk nekā divus miljonus kvadrātkilometru Amerikas vidienē. „No šīs dienas Savienotās Valstis ieņem vietu starp pirmās šķiras lielvarām," deklarēja amerikāņu vēstnieks Parīzē Roberts Livingstons.

Jau 16. gs. pēdējās desmitgadēs franču zvejnieki un zvērādu tirgotāji sāka apmeklēt tagadējās Kanādas austrumkrastu un kuģot augšup pa Svētā Labrenča upi. 1608. gadā tās krastos radās pirmā pastāvīgā apmetne – Kvebeka. 1663. gadā karalis Luijs XIV pasludināja Jaunfrancijas koloniju par savu provinci un nosūtīja turp regulāro karaspēku. Dažus gadus vēlāk Jaunfrnacijā ieradās jauns jezuīts Renē Robērs Kaveljē. Viņš kļuva par pirmo eiropiešu pētnieku, kurš, kuģodams no Lielo ezeru puses, nonāca vispirms Ilinoisas upē, pēc tam Misisipi, un 1682. gadā sasniedza tās ieteku Meksikas līcī, pasludinot, ka zemes šīs upes un arī tās pieteku krastos pieder karalim Luijam XIV un viņam par godu turpmāk tiks sauktas par Luiziānu. Tā Francija, vismaz teorētiski, ieguva Ziemeļamerikas vidienē vairāk nekā divus miljonus kvadrātkilometru.

Arī 18. gs. pirmā puse, kas tiek dēvēta par Franču Ziemeļamerikas „zelta laikmetu", pilsētas izveidojās tikai tagadējās Kvebekas teritorijā ziemeļos un pie Misisipi ietekas dienvidos, kur par centru kļuva Jaunorleāna. Uzplaukuma laiks strauji noslēdzās pēc Francijas piekāpšanās britiem Septiņgadu karā, kad 1763. gadā rajons ap Lielajiem ezeriem nonāca britu rokās, savukārt zemes Misisipi baseinā Francija jau gadu iepriekš slepenā līgumā bija nodevusi savai sabiedrotajai Spānijai.

Francija gan vēlreiz mēģināja atgūt pozīcijas Ziemeļamerikā – tas notika 1801. gadā, kad Spānija – atkal jau slepenā līgumā – atdeva Luiziānu atpakaļ kādreizējam īpašniekam. Galvenais iemesls bija tas, ka zemes spāņu milzīgo Amerikas īpašumu perifērijā bija saimnieciski nerentablas. Tikām pasaulē bija notikušas būtiskas pārmaiņas: Francijā pēc revolūcijas un republikas pie varas bija nācis Napoleons Bonaparts, savukārt citas revolūcijas rezultātā Ziemeļamerikā bija radusies jauna valsts – Amerikas Savienotās Valstis. Francijas atgriešanās uz Ziemeļamerikas politiskās skatuves radīja nervozitāti Vašingtonā. Prezidents Tomass Džefersons rakstīja amerikāņu vēstniekam Parīzē Robertam Livingstonam: „Uz visas zemeslodes ir tikai viena vieta, kuras valdītājs kļūst par mūsu dabisku un pastāvīgu ienaidnieku. Šī vieta ir Jaunorleāna, caur kuru tirgū nonāk ražojumi no trīs astotdaļām mūsu teritorijas. [..] Spānijai tā mierīgi varēja piederēt gadiem. Tās miermīlīgā nostāja un vājā valsts vara liktu tai samierināties ar mūsu pasākumiem [..], un, iespējams, nepaietu ilgs laiks, kad rastos kādi apstākļi, kas nodrošinātu šīs teritorijas iegūšanu apmaiņā pret ko citu, kas spāņiem šķistu vērtīgāks. Bet tā nekad nenotiks ar Franciju. Tās dedzīgais temperaments, tās enerģiskais un nenogurdināmais raksturs radītu pastāvīgu rīvēšanos mūsu starpā."

Tomēr galu galā Napoleona plāni Ziemeļamerikā izrādījās neīstenojami. Pēc pāris gadu atelpas Eiropā atkal brieda karš, un visi Francijas spēki bija nepieciešami Vecajā Pasaule. 1803. gada aprīlī imperators piedāvāja Savienotajām Valstīm nopirkt visu Luiziānu par 15 miljoniem dolāru, kas aptuveni atbilst 236 miljoniem mūslaiku naudā. Tā ir smieklīgi maza cena par šīm zemes platībām, tomēr jāņem vērā, ka ja Francija tās nepārdotu amerikāņiem, tad briti, visdrīzāk, tās pievāktu ar bruņotu spēku. Spānija gan pūlējās iebilst, norādot, ka Francija bija apņēmusies nenodot Luiziānu kādai trešajai valstij, tomēr Madrides iebildumus neuzklausīja nedz Parīzē, nedz Vašingtonā. 1804. gada 10. martā Sentluisas pilsētā, kas mūsdienās atrodas Misuri štatā, notika oficiālā Luiziānas teritorijas nodošanas ceremonija. Francija uz visiem laikiem atvadījās no savām koloniālajām ambīcijām Ziemeļamerikā, savukārt Savienotās Valstis dubultoja savu teritoriju. Kā deklarēja vēstnieks Livingstons: „Mēs esam dzīvojuši ilgi, bet šis ir mūsu mūža dižākais darbs. No šīs dienas Savienotās Valstis ieņem vietu starp pirmās šķiras lielvalstīm."