Bombardēšana ar degbumbām, kuru Savienoto Valstu Gaisa spēki vērsa pret Japānas galvaspilsētu Tokiju 1945. gada 10. marta pirmajās stundās, bija postošākā visā Otrā pasaules kara vēsturē, prasot ne mazāk kā 100 000 dzīvību.

Kā spilgtākos piemērus nežēlīgajam bumbu karam, kuru Otrā pasaules kara pēdējos gados izvērsa Rietumu sabiedrotie, parasti min uzbrukumus Drēzdenei, kā arī Hirosimas un Nagasaki atombombardēšanu. Tomēr upuru skaita ziņā postošākais no visiem šī kara uzlidojumiem bija tas, kuru Savienoto Valstu Gaisa spēki vērsa pret Japānas galvaspilsētu Tokio 1945. gada 10. martā.

Atšķirībā no Vācijas, salu valsts Japāna salīdzinoši ilgi palika masveidīgiem sabiedroto uzlidojumiem neaizsniedzama. Ar aviācijas bāzes kuģiem nogādāt arhipelāga tuvumā pietiekamu daudzumu bumbvedēju, lai uzlidojumam būtu nopietns efekts, bija pārāk dārgs un arī riskants pasākums. Stāvoklis mainījās 1944. gada vasarā, kad amerikāņi ieņēma Marianas arhipelāga salas apmēram 2500 kilometru attālumā no Japānas un izbūvēja šeit aerodromus bumbvedējiem B-29 Superfortress – „Supercietoksnis”, kurus Boinga kompānija bija sākusi masveidā ražot tikai pāris mēnešus iepriekš. Grandiozie četrmotoru lidaparāti varēja bez nosēšanās veikt 6000 km, pie tam lidot 10 kilometru augstumā ar ātrumu 560 km/h. Šīs kvalitātes padarīja B-29 gandrīz neievainojamu japāņu zenītlielgabaliem un arī iznīcinātājiem, kuri nebija paredzēti darbībai tik lielā augstumā.

10. marta uzlidojumā Tokio piedalījās 279 „Supercietokšņi”, nometot uz pilsētu vairāk nekā 1600 tonnas degbumbu – pamatā napalma kasešu bumbas, arī benzīna želejas un baltā fosfora maisījuma spridzekļus. Tradicionālajai japāņu dzīvojamajai apbūvei, kurā dominēja koks un papīrs, šādi lādiņi bija iznīcinoši. Uzlidojums tika vērsts pret biezi apdzīvotajiem strādnieku kvartāliem, kur apbūves blīvums paātrināja ugunsgrēku izplatību, apgrūtināja ugunsdzēsēju darbu un mazināja iedzīvotāju iespējas izglābties. Situāciju vēl vairāk pasliktināja vējainais laiks. Atsevišķie ugunsgrēki drīz saplūda liesmu masā, kas aptvēra veselus kvartālus.

Oficiāli atzītais Tokio bombardēšanas upuru skaits ir apmēram 100 000. Tomēr daudzi vēsturnieki norāda, ka iedzīvotāju blīvums izdedzinātajos rajonos, uzbrukuma raksturs un situācija, kā arī aculiecinieku vēstītais liek vērtēt šo skaitli kā pārāk pieticīgu – tas varētu būt par vairākiem desmitiem tūkstošu, iespējams, pat divreiz lielāks. Un pat oficiāli atzītais skaitlis padara šo Tokio bombardēšanu par postošāko uzlidojumu visā Otrā pasaules kara vēsturē. Vismaz 100 000 cilvēku uzlidojumā guva dažādus ievainojumus, un apmēram miljons palika bez pajumtes. Tie lielāko tiesu bija fabriku strādnieki, un Tokio rūpniecība saņēma ļoti smagu triecienu, zaudējot apmēram 50% no produkcijas kopapjoma. Tomēr Japānas valdību arī šādi postījumi nepārliecināja pārtraukt pretošanos. To panāca tikai Hirosimas un Nagasaki atombombardēšana vairākus mēnešus vēlāk.