1909. gada 11. aprīlī tiek dibināta pilsēta, kas vēlāk kļūst par Telavivu. Kamēr ebreju valsts vēl skaitījās britu mandāta teritorija Palestīnā, Telaviva kļuva par vārtiem, kas uzņēma no visas pasaules sabraukušos ebrejus. Lai arī Izraēlas galvaspilsēta ir un paliek Jeruzaleme, Telaviva ir kļuvusi par valsts ekonomisko centru.

 

Telaviva jeb sākumā saukta par Ahuzait-Baita nemaz nebija domāta kā pilsēta. Kad to sāka celt, to plānoja veidot kā papildus rajonu Džaffas pilsētai. Senā Džaffa nespēja tikt galā ar pieaugošo iedzīvotāju skaitu, tāpēc nolēma paplašināt pilsētas teritoriju Vidusjūras tuvumā un izveidot jaunu rajonu. 1909. gada 11. aprīlī šo rajonu oficiāli atklāja kā jaunu teritoriālo vienību, bet jau 1910. gadā pārsauca par Telavivu. Labi zināmais cionists Menahems Šeinkins ieteica šo Džaffas kvartālu pārsaukt par Telavivu, kas nozīmēja vai nu atdzimšanas kurgānu vai arī pavasara kalnu. Šim nosaukumam bija ļoti liela filozofiska nozīme, jo Telavivu uzskatīja par vietu, kas ļaus ebrejiem atdzimt un atkal atjaunot ideju par savu valstiskumu.

Iemesls, kāpēc Telaviva kļuva par pamatu jaunai tautas atdzimšanai bija tās tuvums jūrai. Pirms Otrā pasaules kara ļoti daudz ebreju ieceļotāju pārcēlās uz Telavivu. Galvenokārt tie bija ebreji no Krievijas un Polijas. Bet tiklīdz sākās nacistu rīkotās ebreju vajāšanas Vācijā, tā arī Telavivā ieplūda vācu ebreju masas. 30. gados pilsētā sākās aktīva arhitektoniskā attīstība. No Vācijas iebrauca vairāki Bauhaus skolas arhitekti, tāpēc arī pilsētas senākā daļa sāka iegūt glītākus apveidus. Iemesls celtniecībai bija pavisam vienkāršs, Telavivā sabrauca tik daudz cilvēku, ka rajona administrācijai un Jaffas pilsētas vadībai nācās mazināt mājokļu deficītu. Tieši vācu ebreju arhitektu nopelns bija tas, ka Telavivu vēlāk iekļāva UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Nosauca to par „balto pilsētu”.

Kad pēc Otrā pasaules kara sākās runas par valstiskuma došanu ebrejiem, tieši Telaviva kļuva par pilsētu, kurai bija izšķiroša loma. Lai arī oficiāli tā vēl nebija pilsēta, tieši Telavivas pirmā vadītāja namā tautas sapulce proklamēja Izraēlas valstiskumu. Tāpat arī pirmais Izraēlas Knesets jeb parlaments sanāca uz savu pirmo sēdi Telavivas muzeja ēkā. Tieši šo notikumu rezultātā sākās runas par pilsētas statusa piešķiršanu Telavivai. To arī izdara 1950. gadā, kad nosaka, ka Telaviva ir ne vairs Džaffas pilsētas rajons, bet gan atsevišķa pilsēta. Lai arī abu vienību aglomerācija jau ir notikusi, tagad mēdz sacīt, ka šīs pilsētas īstais nosaukums ir Telaviva-Džaffa, tādējādi apvienojot abas pilsētas daļas.

Mūsdienās Telaviva ir kļuvusi par valsts ekonomisko centru. Ne velti „New York Times” aptaujā atzina Telavivu par Vidusjūras kaifa pilsētu. Tā ir aptauja, kas apkopo datus gan par ekonomisko aktivitāti, gan par uzdzīves iespējām. Kas zina, cik šādas aptaujas ir objektīvas, tomēr Telaviva ir pilsēta, kas cenšas augt mūsdienīgi. Izraēlas galvaspilsēta ir un paliek Jeruzaleme. Tāpat arī Izraēlas parlaments pārcēlās uz Jeruzalemi pilnībā jau no otrā sasaukuma. Savukārt Telavivā ir izvietots Izraēlas bruņoto spēku ģenerālštābs un arī Aizsardzības ministrija. Pēc pašas Izraēlas statistikas datiem, pilsētā dzīvo aptuveni pusmiljons iedzīvotāju, kamēr ar visām aglomerācijas teritorijām, reģionā ietilpst 3,5 miljoni cilvēku. Telaviva ir otra lielākā Izraēlas pilsēta, kas iezīmē Izraēlas moderno attīstību un ekonomisko potenciālu.