1945. gada maijā nacisma sagrāve izbeidza baisāko slaktiņu jaunlaiku Eiropas vēsturē – holokaustu. Tomēr šī hitleriešu politika bija atstājusi kropļojošas pēdas ļaužu apziņā. Leģitimizētā ebreju slepkavošana, aplaupīšana un pazemošana, kurā nacisti iesaistīja arī okupēto Austrumeiropas nāciju piederīgos, bija radījusi uzvedības standartus, kuri nu nebija tik viegli izdzēšami. To apliecināja vairāki antisemītiski ekscesi jau pēc kara beigām, no kuriem viens no iezīmīgākajiem ir Krakovas grautiņš 1945. gada 11. augustā.

 

Pirms Otrā pasaules kara ebreju kopienā Krakovā bija līdz pat 80 000 locekļu, no kuriem kara beigās bija palikuši vien divi tūkstoši, bet pēc holokaustā izdzīvojušo atgriešanās ebreju skaits pilsētā pārsniedza 6500. Nekādas privilēģijas viņi nesaņēma, tomēr poļu sabiedrībā pastāvīgi cirkulēja viedokļi, ka ebreji baudot īpašu varas labvēlību, iepērkoties amatos un protot pieglaimoties padomju okupantiem. Spriedzi veicināja vispārējā situācija valstī, kad nacionāli noskaņotie poļi ar bijušās emigrācijas valdības locekļiem priekšgalā bija uzsākuši cīņu par Sarkanās armijas izvešanu un suverenas demokrātijas atjaunošanu Polijā.

Kā noskaidrojusi poļu vēsturniece Anna Cihopeka, pusotru mēnesi pirms 11. augusta notikumiem Krakovā atgadījies neliels incidents – uz milicijas iecirkni atvesta kāda ebrejiete, kura it kā nolaupījusi un gribējusi nogalināt poļu bērnu. Viss izrādījies nejēdzīgs pārpratums – bērna māte pati uzticējusi ebreju sievietei savas atvases pieskatīšanu. Tomēr pilsētā sākušas cirkulēt nejaukas baumas, kuras sakņojušās gadsimtiem senajos nostāstos par ebrejiem, kuri savos rituālos nokaujot kristiešu bērnus. Jau drīz Krakovā pilnā sparā baumojuši par trīspadsmit nogalētiem bērniņiem, vēlāk jau par veseliem astoņdesmit. Laukumā līdzās Kupas sinagogai vēsturiskajā ebreju rajonā sāka pulcēties huligāni, dievnama logos lidoja akmeņi – it sevišķi sestdienās, kad notika dievkalpojumi.

Ar tādu iknedēļas logu dauzīšanu iesācies arī 11. augusta grautiņš. Dauzītāji bijuši daži puišeļi, no kuriem vienu sinagogas sargam izdevies notvert, un šis resgalis tūdaļ sācis aurot, ka „ebreji viņu galina nost”. No līdzās esošā tirgus laukuma mirklī saskrējis pūlis, piekāvuši sargu un pēc tam gāzušies iekšā sinagogā, kur sākuši sist tur uz sestdienas ceremoniju sanākušos. Ļaužu barā ārpusē izplatījušās runas, ka sinagogā nogalināti kristiešu bērni. Nez no kurienes uzradušies trīs bruņoti vīri Polijas Tautas armijas uniformās, aizturējuši četrus ebrejus un aizveduši uz milicijas iecirkni, kur paziņojuši, ka atvestie esot bērnu slepkavas. Miliči, nepārbaudot lietas apstākļus, aizturētos arestējuši, un tad daudzi miliči devušies ielās, kur pievienojušies pūlim, kas jau masveidā uzbrucis ebrejiem. Grāvēji, starp kuriem bijuši miliči, karavīri un dzelzceļa apsardzes dienesta darbinieki, sākuši lauzties iekšā ebreju mājās un dzīvokļos, piekaujot un aplaupot iemītniekus. Nekārtības izbeigtas vien tad, kad pilsētā ievestas armijas un iekšlietu karaspēka vienības. Grautiņa rezultātā 55 cilvēki guvuši vieglus ievainojumus, pieci – smagi ievainoti, bet Aušvicas nāves nometnē izdzīvojusī Roza Bergere nošauta savā dzīvoklī.

Varas iestādes notikušajā vainoja poļu nacionālistus. Savukārt poļu patrioti uzstāja, ka grautiņu provocējuši padomju drošības dienesti, lai diskreditētu nacionāli noskaņotos spēkus un ilgāk paturētu Polijā savu okupācijas armiju. Pārliecinošu pierādījumu nevienai versijai gan nav. Diemžēl Krakovas grautiņš nepalika pēdējais antisemītisma uzliesmojums pēckara Polijā – pēc nepilna gada grautiņā Keļces pilsētā dzīvību zaudēja 42 Polijas ebreji.