1920. gada 11. augustā Rīgas pilī tika noslēgts miera līgums starp Latvijas Republiku un Padomju Krieviju, kurā pēdējā, cita starpā, uz mūžīgiem laikiem atteicās uz jebkādām suverēnām tiesībām uz Latvijas zemi un tautu.

„.. Ievērojot Latvijas tautas noteikti izsacīto gribu uz patstāvīgu valsts dzīvi, Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts-tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem. No agrākās piederības pie Krievijas Latvijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju.” Tā pauda otrais pants līgumā, kuru Latvijas Republikas un Padomju Krievijas pārstāvji ar īpaši šim nolūkam izgatavotu zelta spalvu parakstīja Rīgas pilī 1920. gada 11. augustā pulksten 12:40 dienā.

Ar Latvijas un Krievijas mierlīguma parakstīšanu noslēdzās Latvijas Neatkarības karš, kas 1918. gada beigās bija iesācies ar Sarkanās armijas iebrukumu nesen neatkarību pasludinājušās Latvijas valsts teritorijā. Boļševistiskā Krievija nebija vienīgais spēks, pret kuru Latvijai nācās cīnīties šai karā, tomēr vienīgais, kas tāds bija no kara paša sākuma līdz beigām. Pie tam Ļeņina valdība tā arī nepiekrita atzīt, ka tā uzbrukusi Latvijai – oficiāli karš nebija pieteikts, un Latvijas padomju jeb Stučkas valdība, kuru 1919. gada janvārī izveidoja boļševiku ieņemtajā Rīgā, formāli bija no Krievijas neatkarīga. Jau pēc dažiem mēnešiem šī valdība bija spiesta Rīgu pamest, un 1919. gada septembrī Latvija, tāpat kā Igaunija, Lietuva un Somija, saņēma padomju ārlietu ministra Georgija Čičerina priekšlikumu uzsākt sarunas par karadarbības pārtraukšanu. Līdz reālu sarunu sākumam gan pagāja vēl vairāki mēneši. Sākotnēji Baltijas valstis, Somija un Polija mēģināja veidot kopīgu sarunu platformu ar Krieviju, taču tas neizdevās. Arī pašai Latvijas Pagaidu valdībai nebija vienota viedokļa par sarunu formātu, un, piemēram, ārlietu ministrs Meierovics uzskatīja, ka ar boļševikiem var runāt tikai par pamieru, bet miera sarunas vedamas tikai kaut kad nākotnē – ar neboļševistisku Krievijas valdību. Latvijas vilcināšanos noteica arī tas, ka Latgalē joprojām atradās boļševiku spēki un saimniekoja Stučkas valdība. Galu galā slepena Latvijas delegācija – maskēta kā Sarkanā Krusta misija – tika nosūtīta pamiera sarunām uz Maskavu 1920. gada janvāra sākumā. Delegācija vēl bija ceļā, kad sākās poļu un latviešu kopīgs uzbrukums Latgalē, kas dažās dienās atgrieza šo novadu Latvijas kontrolē.

Pēc vairāk nekā pusgadu ilgušajām sarunām noslēgtais līgums ne tikai izbeidza Latvijas un Padomju Krievijas militāro konfrontāciju, bet noregulēja abu valstu attiecības arī robežu, starptautisko mantisko saistību, valstspiederīgo repatriācijas un citos jautājumos. Krievija bija visai nepiekāpīga dažos ekonomiskos aspektos, toties diezgan dāsni atvēlēja Latvijai daļu bijušās Pleskavas guberņas teritorijas ar Pitalovas pilsētu, kuras piekritību Latvijai noteica tikai tur esošais dzelzceļa līnijas posms. Pati svarīgākā, protams, bija jau citētā Krievijas attiekšanās „uz mūžīgiem laikiem” no pretenzijām uz Latvijas teritoriju. Diemžēl šai „mūžībai” no Krievijas puses izrādījās visai īss mūžs – kamēr Latvijas joprojām uzskata Rīgas līguma 2. pantu par spēkā esošu, Krievijas Federācija uzstāj, ka tas zaudējis spēku līdz ar Padomju Savienības 1940. gadā veikto Latvijas aneksiju, tātad – nav vairs Krievijai saistošs.