2006. gada 11. decembrī Meksikas prezidents Felipe Kalderons piesaka karu organizētajai noziedzībai. Sākās pirmās cīņas Meksikas narkotiku karā. Kalderons ir apņēmības pilns samazināt narkotiku karteļu ietekmi, kas vietām valstī jau sāk pārņemt likumdevēja varu.

Kad 2006. gada 11. decembrī Meksikas prezidents izteica žilbinošos vārdus par kara sākumu pret organizēto noziedzību, sākās arī viena no pirmajām un lielākajām sadursmēm starp narkotiku kontrabandistiem un policijas vienībām. Ievēlētais Meksikas prezidents bija stingri izlēmis, ka jāsāk mazināt narkotiku karteļu ietekme Meksikā, kur tie sazēla kā nezāles pēc lietus 80. gados.

Meksika jau vēsturiski ir bijusi pateicīga vieta kontrabandistiem. Īpaši ASV sausā likuma laikā, meksikāņi labprāt piepelnījās ar alkohola piegādēm. Kad sauso likumu atcēla, pa ierastajiem kontrabandas ceļiem uz štatiem plūda narkotikas, jo vieglā, bet bīstamā biznesa vārdā, daudzi bija gatavi riskēt ar dzīvību.

60. gadus uzskata par narkotiku karteļu veidošanās ziedu laiku. Vienīgi šie karteļi nebija meksikāņu. Pārsvarā Kolumbijā un Peru esošie kokaīna ražotāji meklēja sabiedrotos narkotiku piegādēm ASV un Kanādā. Ziemeļamerikas valstis bija labklājības zemes, kurās mākslinieki vai bagātnieku atvases, labprāt niekojās ar narkotikām.

80. gados bijušais Meksikas policijas aģents Miguels Fēlikss Gallardo iesāka Meksikas karteļu apvienošanu. Pareizāk sakot, viņš zināja kas un cik lielā apjomā kontrolē narkotiku kontrabandu uz ASV, tāpēc izmantoja savu ietekmi, lai pakļautu noziedzību sev. Tieši Gallardo kļuva par savienojošo posmu starp Kolumbijas un Meksikas mafiju. Kolumbiešiem vajadzēja drošu kontrabandas ceļu, bet Gallardo tādu bija izveidojis. Laika gaitā meksikāņi ne tikai saņēma naudu par sniegto pakalpojumu, viņi paši iesaistījās narkotiku izplatīšanā ASV. Par to viņu peļņas daļa sasniedza pat 35 – 50%. Nav nekāds nieks, ja ASV narkotiku apkarotāju aplēses liecina, ka meksikāņu karteļi gadā iegūst līdz pat 50 miljardiem dolāru.

Kalderona iniciatīva apkarot karteļus radās tāpēc, ka noziedznieku ietekme sniedzās visos valsts līmeņos. Politiķi jau gadu desmitiem par kukuļiem piesedza mafijas locekļus, bet vardarbība kļuva aizvien lielāka, prasot nejaušo garāmgājēju dzīvības. Tāpēc Meksikas prezidents nolēma, ka brutalitāti uzveikt varēs adekvāta spēka izpausme. Viņš lika armijas karavīriem sākt Mičoakanas pavalsts operāciju. Tajā vairāk nekā seši tūkstoši karavīru likvidēja karteļu biedrus. Stratēģija bija nogalināt redzamākos karteļu vadoņus, lai pārējie sāktu cīņu par varu. Vispārējā haosa laikā noziedznieki apkaros paši sevi.

Taču Kalderona stratēģija ne visiem patika. Vardarbība viņa prezidentūras laikā pieauga dramatiski. Aptuveni 40 tūkstoši cilvēku aizgāja bojā, bet vairāki desmiti tūkstošu tika aizturēti. Meksikas narkotiku karš pavēra vaļā arī pašas valdības smakojošos gaiteņus, jo cīņas karstumā atklājās, ka arī vairāki augstākie armijas virsnieki un valsts pārvaldes darbinieki ir karteļu maksājumu sarakstā. Šos cilvēkus vai nu apcietināja, vai arī izsludināja starptautiskajā meklēšanā, jo Meksikā viņi vairs nebija atrodami. Tāpat karteļu savstarpējās cīņas sāka aizvien vairāk prasīt miermīlīgo iedzīvotāju dzīvības. Štatos, kas robežojās ar ASV, samērā bieži nogalināja cilvēkus, kurus sajauca ar citu karteļu līdzdalībniekiem. Vairākas provinces palika tik tukšas, ka bez noziedzniekiem tur vairs neviena nebija. Bet galvenajam Meksikas narkotiku apkarotājam pat nācās braukt nakšņot uz ASV, jo Meksikā viņu vienkārši nogalinātu.

Galvenais secinājums narkotiku karā gan ir tas, ka noziedzība plaukst bezdarba un analfabētisma dēļ. Meksika ik gadu izglītībā iegulda vismaz 5% no IKP. Tas ir daudz, bet šai valstij nepietiekoši. Saskaroties ar izvēli nopelnīt vieglo narkotiku naudu vai dzīvot nabadzībā, simtiem jauniešu izvēlas vieglāko ceļu. Tikmēr Meksikas piemērs ir atgādinājums tam, ka savlaicīgi neapcērtot noziedzības saknes, šo nezāli izravēt kļūst pat ļoti grūti.