Etiopijā jau kopš mūsu ēras 4. gadsimta pastāv Etiopijas pareizticīgā baznīca, kas pieder pie t.s. austrumu jeb senajām pareizticīgajām baznīcām. Taču 1626. gada 11. februārī valdnieks Susenioss I, cerot tā iegūt eiropiešu atbalstu pret ārējiem un iekšējiem ienaidniekiem, pasludināja par Etiopijas pāriešanu Romas Katoļu baznīcā. Rezultāts bija vēl asiņaināki nemieri, un jau pēc dažiem gadiem Etiopija atgriezās pie senču ticības.

Etiopija, savulaik dēvēta arī par Abesīniju, ir viena no senākajām un interesantākajām valstīm ne vien Āfrikas kontinentā, bet visas pasaules vēsturē. Tās vārdu  sastopam jau Homēra „Iliādas” un „Odisejas” tekstos, savukārt mūsu ēras 3. gadsimtā tā minēta kā viena no varenākajām pasaules valstīm līdzās Romai, Persijai un Ķīnai. Ap šo laiku – 4. gs. sākumā – Etiopija pieņēma kristietību un radās Etiopijas pareizticīgā baznīca, kas pieder pie tā dēvētajām austrumu jeb senajām pareizticīgajām baznīcām. Kopš 7. gadsimta, kad Tuvajos Austrumos izplatījās islāms, Etiopija bija praktiski izolēta no pārējās kristīgās pasaules, un viduslaiku Eiropā klīda vien leģendas par kādu pasakainu kristiešu valsti tālu austrumos un tās valdnieku priesteri Jāni. Sakari ar Eiropu atjaunojās tikai 15. gadsimta nogalē, kad Āfrikas austrumu piekrasti sāka regulāri apmeklēt portugāļu tirgotāju kuģi un Etiopijā ieradās pirmie kristīgie misionāri – jezuītu ordeņbrāļi.

16. un 17. gadsimts bija sarežģīts laiks Etiopijas vēsturē. Valdniekiem nācās pastāvīgi cīnīties ar nepakļāvīgajiem augstmaņiem un troņa tīkotājiem. Zemākie slāņi cieta no vietvalžu patvaļas, nodokļu nastas, biežām epidēmijām un bada. No dienvidiem valsti apdraudēja pastāvīgi klejotāju cilšu sirojumi, savukārt no Sarkanās jūras puses arvien pieauga turku Osmāņu spiediens. 16. gadsimta pirmajā pusē turku sabiedrotā Adalas sultāna armija gandrīz iekaroja Etiopiju, un musulmaņu iebrukumu izdevās atsist tikai ar portugāļu ekspedīcijas korpusa palīdzību.

1606. gadā Etiopijas troni bruņotā cīņā ieguva valdnieks Susenioss I, kurš saskatīja potenciālus sabiedrotos eiropiešos un Romas katoļu baznīcā. Vēstulēs pāvestam un Spānijas un Portugāles karalim Filipam III valdnieks lūdza militāru atbalstu, gan nesolot Etiopijas baznīcas nodošanu Romas pakļautībā. Viņš pats gan pārgāja katoļticībā, par ko jāpateicas jezuītu misijas vadītājam Pedro Paesam, ļoti inteliģentam cilvēkam un lieliskam diplomātam. Sākotnēji gan valdnieka pārkristīšanās ar brāļa Paesa gudru ziņu netika plaši izsludināta. Gluži cita nostāja bija brāļa Paesa pēcnācējam Alfonšu Mendešam, kuru laikabiedri raksturojuši kā nepiekāpīgu, aprobežotu un neiecietīgu cilvēku. Mendeša uzstājība panāca to, ka 1626. gada 11. februārī Susenioss I oficiāli pasludināja Etiopijas pāreju katoļticībā, un tēvs Mendešs varēja ķerties pie vietējās baznīcas pārkārtošanas pēc Romas parauga.

Šīs pārmaiņas sacēla pret valdnieku ne tikai Etiopijas garīdzniecību, bet arī lielu daļu tautas. Izšķirošajā kaujā 1631. gadā valdnieka armija gan uzvarēja, taču pēc cīņas valdnieka dēls, princis Fasilidess esot teicis tēvam: „Šie vīri, kurus tu te redzi nokautus guļam, nebija ne pagāni ne muhamedāņi, par kuru nāvi mums būtu līksmot – tie bija kristieši, tavi agrākie pavalstnieki un tautieši, daži no viņiem – tavi radi. Tā nav uzvara, kas gūta pār sevi pašiem. Nokaujot viņus, tu esi iedūris zobenu pats savā miesā. Cik daudzus tu esi nogalinājis? Cik daudzus tev vēl nāksies nonāvēt? Mēs jau tiekam daudzināti, pat starp pagāniem un mauriem, jo vedam šo karu un nododam, kā viņi saka, savu senču ticību.”

Droši vien šie dēla vārdi nebija vienīgais arguments, kas lika valdniekam Suseniosam I pārdomāt, taču jau nepilnu gadu vēlāk viņš pasludināja, ka etiopieši drīkst izvēlēties, vai pāriet jaunajā ticībā, vai palikt pie vecās. Vēl pēc pāris mēnešiem – 1632. gada rudenī – Susenioss I atkāpās no troņa, viņa pēcnācējs valdnieks Fasilidess izraidīja jezuītus un arī pārējos eiropiešus no valsts, un Etiopija vēl uz pāris gadsimtiem palika izolēta no pārējās kristīgās pasaules.